Sveiki!:))
Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam. Sorry, ka neieliku vakar, vnk. man dators nogļukoja.
Atvainojos par kļūdām!:)
Gaidu jūsu ieteikumus un kritiku, protams.
Ceru, ka patiks...
Nu manas smadzenes galīgi sagriežas kājām gaisā un es vairs galīgi nesaprotu, ko darīt, uzsaukt tam cilvēkam, kurš augumā nav parāk liels vai...
“Eu, tu.” es uzsaucu. “Stāvi.” istabas durvis atveras vēl vairāk vaļā un istabā ienāk apmēram četrus, piecus gadus vecs zēns. Viņam ir mammas brūnie mati un tieši tādas pašas acis, kā man un tas ir diezgan dīvini, taču nolemju neko neteikt. Zēns bailīgi paskatās uz mani un es sajūtu sevī dusmu izvirdumu un tagad atkal es nenovaldīju savas spējas un aiz loga sāk gāzt kā ar spaiņiem.
“Neuztraucies, es nekožu.” nomurminu un savelku ciešāk dūres “Tagad būtu ļoti jauki, ka mēs pamestu manu istabu un es aizietu parunāt ar mammu.”
“Bet viņi teica, lai netraucē.” zēns bailīgi atbild.
“Ak tā?” es šņācu.”Diemžēl viņu traucēs.” atbildu un aizmetos uz dzīvojamo istabu. Atveru durvis un man pretī stulbi lūkojas mazā zēna tēvs.
“Vai tad tev Maiks neteica, ka mūs tagad netraucēt.” vīritis jautā un es knapi novaldos viņu nesaspārdīt ar zibeni.
“To viņš teica tikai par mammu.” nevainīgi atbildu un tad paceļu balsi.”Tā kā tu tūlīt pat vācies arā no šejienes.” mamma neko nesaka tikai klusi stāv, kur stāvējusi. Vīrietis jem Maika tēvs iziet no dzīvojamās istabas un nostājas priekšnamā. Skolu jau es kavēju, bet šoreiz mani tas neinteresē.
“Pazūdi.” es viņam uzkliedzu un Maikls salecas.
“Kur tad vēl?” zēna tēvs jau arī sāk pacelt balsi.
“Ārā.” es aizsvilusies atbildu ”Un lai es tevi nekad vairs neredzētu uz mana tēva īpāsuma, saprati?”
“Tava tēva?” viņš izbrīnīts jautā un tagad tiešām ir nolēmis pazust, jo paķer savu dēlu aiz rokas un dodas uz izeju. Es norauju Maika roku nost no viņa tēva rokas un nostājos zēnam priekšā.
“Viņš paliks.” atbildu uz vīrieša jautājošo skatienu un lietus lēnām norimst. Mamma izskrien laukā no mājas un es pietupjos, lai varētu ielūkoties sava pusbrāļa acīs.
“Tu gribi palikt, šeit?” es jautāju un viņš pamāj ar galvu. “Un tu zini, kur atrodas tavs bērnudārzs.” brālis vēlreiz apstiprinoši pamāj ar galvu un es padodu viņam viņa jaku un uzvelku pati savējo.
“ES jau kavēju skolu.” klusu nomurminu, tad mēs abi saģērbjamies un es paķeru somu, lai no tās izvilktu pildspalvu un no kādas klades izplēstu lapu. Uzrakstu mammai uz zīmītes, ka brālu uz dārziņu aizvedīšu es un izņemšu arī.
“Kas pie joda ar tevi notika?” pēc garlaicīgās sociālo zinību stundas man jautā Simona un, šķiet arī Alise tas intresē, tāpēc draudzenēm izstāstu visu par to, kas notika šodien no rīta un atstāstu arī nakti.
“Tātad tu atnāksi uz Meklijas ballīti, pateiksi dažus vārdus un pazudīsi?” Alise nedaudz sapīkusi vaicā.
“Apmēram.” atbildu “Taču tie būs vārdi, kas atbrīvos visus Mēnesiešus no milzīgās problēmas un galvas laužšanu par to, ko darīt.” atskan zvans un klasē iesoļo skolotāja. Stundas paskrien nemanāt kā gandrīz katru dienu un es nopriecājos, ka šodien ir piektdiena, jo man ir tik daudz darbu, vairāk par manām abām draudzenēm kopā. Vispirms man viņām jāpalīdz viss sataisīt, tad man jānorunā desmit spēcīgi vārdi, tad jāizņem brālis un vēlāk jārunā ar mammu, taču esmu nolēmusi ar visu tikt galā.
Pēc aptuveni divām ar pus stundām viss ir gatavs un ballīte var sākties. Vispirms sanāk visi viesi un tikai pēc tam Meklija, taču mēs esam nomaskējušies un meitene domās, ka viņa ir pirmā...
