Sveikiņi!
Te arī turpinājums manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Ceru, ka patiks...
Šajās sacensībās uzvarēja Deivs un es jau to paredzēju, jo viņš ir ātrāks un stiprāks par mums visiem. Vismaz šajā pasaulē tā bija, taču es biju nākošā uzvarētāja un par to es nešaubījos. Uzvarētājs varēja pirmais doties pie galda un izvēlēties, ko ēdīs un tikai tad pārējie. Lai gan tas bija smieklīgi, tomēr labāk nekā visu ballīti sēdēt ar cepurītēm galvā. Tad Alise iepazīstināja mani ar pārējiem, lai gan man tas nebija nepieciešams un pārējos ar mani. Tad meitene izsaiņoja dāvanas, bet pa to laiku mēs ar Deivu sazinājāmies domās. Tad mēs devāmies uz to pašu ezeru, kur ar Alisi devāmies pagājušo nedēļ.
Vēlāk mēs uzspēlējām patiesību vai risku un kad es izvēlējos risku man bija jāuzkāpj kokā, jājietinas toletes papīrā, jāapskrien apkārt Alises mājai un jāizdara vēl visādas lietas. Kādu brīdi man izdevās domās atkal uzrunāt Deivu.
`Meklija man teica, ka tu neesot parasts cilvēks un tikai tādēļ tev esot jādzivo tanī pasaulē, taču man ir jautājums – kādēļ tad tu esi šeit?` es jautāju.
`Tāpēc, ka pēc viņas domām es visu laiku pavadu tur, taču atceries, kad es nācu pie jums kā zvērs. Tas tāpēc, ka tūlīt kā es speru kāju Mēness zemē es pārvēršos.` viņš man paskaidroja.
`Tātad tad tu tiko biji atgriezies no reālās pasaules, ja?` es secināju.
`Jā.`
`Ja jau tu mierīgi vari dzīvot un mācīties šeit, tad kāpēc tu tur atgriezies?Kāpēc tu tur vispār aizgāji?` es jautāju.
`Es zināju, kas notiks ar mani un Mekliju, kad mēs dosimies prom, es zināju, kas notiks, tas bija mans uzdvums. Un es to pildīju tikai tāpēc, ka zināju, kas notiks, ja viņa tur nokļūs.`
`Un, kā...` es iesāku taču mani pārtrauca Deivs :
`Šī nav mana mīļākā tēma.`
`Saprotu.` atzīstos `Kur tu..dzīvo?Nu nejau visiem stāsti, ka dzīvo tur. `
`Es? Dzīvoklī tur pat netālu no parka.` Deivs atbildēja
`Tad jau ne tālu no manām mājām. Vispār jūs jau tā pat nedzīvojat tālu no manis.`
`Tas gan.` viņš apstiprināja un es beidzot atkal pieslēdzos ballītei. Nezinu kapēc taču man šī ballīte šķita garlaicīga. Iespējms tāpēc, ka esmu pieradusi pie daudz savādākām un jāsaka vienīgais, kas šeit man šķiet interesants ir sarunāties ar Deivu.
Ap pusē desmitiem devos mājās, tēloju, ka steidzos, lai gan patiesībā vilkos kā gliemezis. Man tur nebija interesanti, taču ja agri atnākšu mājās tad mamma sapratīs, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Dirdēju sev aiz muguras ātrus soļus. Apmetos rinķī un ieraudzīju Deivu.
“Kur ta tu tā skrien?” jautāju viņam. Zēns apstājās un pakatījās uz mani.
“Vai tad tev nebija jāsteidzas mājās?” viņš brīnijās.
“Nē.” es atbildēju “Man vienkārši palika garlaicīgi.” zēns pamāja ar galvu.
“Paklau, cik tev īsti ir gadu?” es jautāju.
“Man divpadsmit un Meklijai ir t...” es viņu pārtraucu un sacīju:
“To, ka meklijai ir trīspadsmit, to viņa man pati pateica. Tātad tu esi jaunāks par viņu?”
“Jā.” Deivs atbildēja un iestājās klusums, jo ne man ne viņam nebija, ko teikt, taču šis klusums man nepatika tapēc es atkal ierunājos:
“Pasveicini, lūdzu..Ak pareizi.”
“Būtu jau labi, ja es viņu drīkstētu pasveicināt no tevis.” Deivs iesmējās.
“Nu labi, ja nevari pateikt Mekliji, tad vismaz zini, ka trešdien ieradīšos pie jums ciemos, ja drīkst.” es paziņoju.
“Skaidrs, ka drīkst, savādāk Meka visu dienu jūdzas vai nost aiz garlaicības.” Deiva balsī dzirdēju, ka viņam šī ziņa patika ne tikai tāpēc, ka tas patiktu viņa māsai, bet arī Deivam – Bleko pašam.
“Drīkst minēt, ka šeit tevi sauc Deivs Blekoss.” es iesmējos.
“Kā tu zini?” viņš jautāja un es tikai pasmaidīju. “Pērles spējas, ja?”
“Ja arī ir, tad es vēl neesmu atklājusi.” atbildēju.
“Un ko tu esi atklājusi?” viņš nopietni vaicāja. Es ieskatījos zena acīs un vienreiz nopūtos.
“Šo te.” es sacīju un sāka krist krusa, kura pārvērtu par nelielu lietu. “Un vēl ir kas tāds ko parādīt nevar, bet es varu redzēt ko kāds dara. Vienīgi maģiskajā pasaulē iekļūt es vēl nespēju.”
“Un kur tu dzīvo?” viņš jautāja, kad jau bijām pagājuši garām manai mājai.
“Es tevi pavadīšu.” sacīju. “Jāzin, taču, kur tu dzīvo.” tad mēs kādu laiku gājām klusēdami un es skatījosaugstu debesīs.
“Simona.” devs mani uzrunāja un es paskatījos uz viņu “Cikos tu nāksi?”
“Ēmm...varētu...laikam četros.” es stostījos.
