Sveikiņi!
te arī nākošā daļiņa.
Atvainojos par kļūdām!:)
Ceru, ka patiks...
Visas pārējās dienas līdz sestdienai es pavadīju mājās cenšoties saprast kādas spējas man ir. Pā šim dienām iemācījos, kā esmu spējīga redzēt, kas notiek citur, taču es nebiju tik ļoti attīstijusi savas spējas, la varētu redzēt, kas notiek maģiskā pasaulē, bet es zinu, ka pienāks diena un es to varēšu izdarīt. Ja arī nē, tad vismaz es zinu ceļu kā tur tikt.
“Tu guli vai kā?” mani iztraucēja mammas balss.
“Es. Tikai aizdomājos.” atbildēju.
“Un interesanti par ko gan?” mamma gribēja zināt un par atbildi es tikai pasmaidīju.
“Vēl ilgi?” es jautāju un palūkojos pa mašīnas logu. Kā atbildi viņa papurināja galvu un apstājās pie luksafora. Pēc neilga laika mēs apstājāmies pie veikala, pie viena no maniem mīļākajiem veikaliem.
“Mums ir stunda laika, kamēr vēl aizbrauksim atpakaļ.” mamma teica, kad iegājām vaikalā. Mama kaut kur aizgāja, bet es devos apkārt pa visu veikalu, jo ja godīgi man nebija ne jausmas ko dāvināt Alisei. Pirmais devos pie smaržām un kārtīgi nopētīju visu plauktu.
“Simona?” dzirdēju kādu mani saucam un apgriezos rinķī. Tā protams bija Denīze!
“Piedod par to reizi.” es atvainojos un mēs abas pasaidījām.
“Nu nekas, pati jau biju pelnījusi un turklāt abas labi zinām kā ir kad ir slikts noskaņojums.” man par brīnumu draudzene nebija dusmīga. “Meklē sev labākās smaržas?”
“Ē. Nu ne gluži sev.” es atbildēju “Tu taču zini to Alisi.”
“Tu runā par to, kura mani uzaicināja uz ballīti pirmdien?” viņa pārprasīja un es pamāju ar galvu.
“Tu visticamāk zini vairāk, ko viņa varētu gribēt.” es iedomājos.
“Nū, laikam.” Denīze atbildēja “No smaržām viņai varētu patikt...ē..šīs te.” viņa man rokās ielika smaržas, kuras smaržoja burvīgi. Tad es samaksāju pa smaržām un vēl ar Denīzi mēs pastaigājām pa visādiem veikala nodalījumiem. Laiks protams skrēja vēja spārniem un negribīgi atvadījos no draudzenes, kad mans telefons atgādināja, ka jādodas ārā no veikala. Mamma jau mašīnā bija pirmā.
“Es taču pārāk neizkavējos?” jautāju.
“Jā par pārāku aikavēšanos tu sauc divas minūtes, tad jā.” memma smejoties teica un es arī sāku smieties. Tad mamma iedarbināja mašīnas motoru un es aizvēru acis, lai būtu spējīga koncentrēties. `Denīze Denīze, Denīze.` es sev domās visu laiku atkārtoju un tad es ieraudzīju Denīzi, viņas mammu un vietu, kur abas atradas. Draudzene kaut ko aizrautīgi stāstīja savai mammai un šai ainai pieslēdzās arī skaņa.
`Tas labi, ka tu viņu satiki.` Denīzes mamma teica un tad pie kases parādījās klients. Denīze mazliet atkāpās, lai būtu brīva vieta.
`Kur šinī nolādētajā veikalā var dabūt šampūnus?` viņš nikni jautāja un mana draudzene viņam norādīja uz pretējo veikaliņu.
“Simona!” aina pazuda līdz ar visu skaņu un es atgriezos realitātē un, kur mani sauca mamma. Es satrūkos.
“Atvaino.” es noburkšķēju.
“Kas ar tevi pēdējā laikā notiek?” mamma jautāja.
“Nedomāju vis, ka šo jautājumu tu man gribēji jautāt.” es norūcu un mamma noklepojas.
“Labi, jau labi es tev gribēju jautāt, ko tu nopirki tai..ēm..Alisei.” mamma paintresējās...
Kad piecēlos pulkstens rādija gandrīz deviņi. Es saģērbos un devos lejā pa trepēm uz virtuvi, jo mamma kaut ko gatavvoja tā, ka smaržoja visa māja.
“Labrīt.” mamma sveicināja un es atklāju, ka viņa cepj pankūkas.
“`brīt.” es atbildēju. Es ledusskapī sameklēju ievārijumu, ko smērēt uz pankūkām.
“Ko mēs šodien darīsim?” pēc brokastīm es jautāju.
“Es nezinu, ko darīsi tu, bet es gribu kārtīgi atpūsties.” mamma atbildēja.
“Labi tad es tevi netraucēšu.” es teicu un uzgāju augšā uz istabu iesaiņot dāvanu. Pēc kādas pusstundas dāvana bija gatava. Tā izskatījās, kā liela apaļa bumba un man tā simbolizēja Mēness pērli. Protams, ne Alisei ne kādam citam, šī bummba bija vienkārša un parasta. Tad es sarakstīju kartiņu un apgūlos gultā. Pulkstens rādija nedaudz vairāk nekā desmit. Atkal klāt bija ši briesmīgā sajūta, kad es kaut ko gaidīju un tad laiks vilkās kā gara, jo gara gumija. Kārtējo reizi no garlaicības mani paglāba mans mīļais datrors, taču ne uz ilgu laiku. Beigu beigās es nolēmu paskatīties, ko dara mani draugi piemēram Denīze, Alise un vēl čupa citi. Tā laiks tiešām skrēja.
