Rētu Saulriets
Grūti skatīties uz dzīvniekiem,
Kuri pret cilvēkiem izturas kā pret sev līdzīgiem.
Tie paši slēpjas savos prāta tumšajos pagrabos
Ar aizskalotiem saules stariem,
Tie ņem un liek savu ļaunumu uz svariem,
Un jo lielāks svars tam pieaug,
Jo lielāku baudu tie gūst,
Bet tajā pašā laikā viscaur viņi pūst.
Kā sāls uz atvērtām brūcēm
Tiem patiesībā dvēsele sūrst.
Tik laboties tie uzskata, ka ir par vēlu,
Jo domās jau automātiski zīmē nākamā upura tēlu.
Slīd garām sudrabotas bultas lēnām
Un ceļi krustojas ar vēnām
Zīmējot bezgalības astotnieku,
Tā līdz brīdim, kad paķer trieka.
No zaļgana acu skatiena norit asara lēta prieka,
Pati asara iekrāsojusies zaļa
Un tā arī tai ļauta vaļa.
Laid vaļā roku, ja bezdibenis tevi sauc,
Izkrīti tam cauri un iemācies atrast izeju
Kuras it kā nav. Tieši tā - it kā!
Domas un ticība ir stiprākas par jebkuru šķērsli
Notici sev un varēsi to par labu sev vērst.
Persona Non Grata
Mēness liesma, kā mēle lokās
Pār novītušiem pārdomu laukiem.
Bailes - no zemē sētiem graudiem izdīgst
Vietās, kur svešinieka solis tiek sperts.
Tam miglas zābaki kājās un sēru josta apvīta ap vidukli.
Stalta stāja ar ko kliedēt iedomas
No dabas tam iedota.
Labāk neesmu, nekā esot kļūstu par ēsmu
Esmu jau laicīgi rezervējis sev vietu
Sarkanajā - izmirstošo sugu grāmatā,
Kuru tāpat agri vai vēlu nomīda ar kājām
Un pēc tam sadedzina sārtā.
Šķērslis ir tikai pakāpiens uz augšu
Sajūtas, ka mirsti, grimsti prātā
Nonākot pasaulē savādākā,
Kurā laika robežas tiek noārdītas
Līdz ar tvaiku un citiem brīnumiem izdalītas.
Šeit skrienot uz priekšu
Tu vienalga nonāc atpakaļ,
Jo kur gan citur, ja ne no sākuma
Ir jāmeklē trepes nākamajam kāpumam.
Kā kāpuram, kurš lielākas lapas meklējumos
Nonācis dzīves milzīgajos plašumos.
Galvenais nekļūsti prātā aptumšots,
Jo tev būs tas gods, vai sods
Sarakstīt sev pareizās notis
Un skatīties, kā skaņdarbs turpmāk noris.
Lodes noslēp tālāk,
Jo tās tāpat neapstādinās likteni,
Turpināt sekot tev pa pēdām.
Turpinājums sekos...
Fantāzijas dzijas kamols,
Izšķetināts, aizmests, pēc tam atkal labots.
Skalots sāļā asaru jūrā
Atstāts svešiem ļaudīm pūrā.
Māsiņ! Kur aizej tu?
Ceru, ka aizvējā, vai vismaz aiz vēja,
Kāds nemanāmi no sirds dzīlēm ļauni smēja
Spēja smieklos savos atklāt seju
Teju, kas uzplaiksnīja kā ziemeļblāzma.
Pat nāras šodien virs ūdens augšpēdus izskalotas,
Laikam pārāk smagas to sazagtās kaklarotas.
Rokās gredzens vienai vēl palicis,
Gribēja viņu uzmaukt pirkstā,
Bet gaiss vairs nebija atlicis.
Tā stāvu te ārā salijis, bet laimīgs
Mazliet smaidīgs, veidojot no peļķēm jaunu kontintentu,
Sarakstīšu šo visu uz pergamenta,
Lai pamazām top jauna kino lenta
Ar scenāriju, kurā pozitīvas beigas.
Jā, un vēl kas...
Goda Kodekss
Es cenšos ar saviem tekstiem pats sevi izaudzināt,
Jo kurš gan cits, kā mēs paši spēs prāta dziļumus izdibināt.
Tu vari iznīcināt pasauli, bet īstu dzejnieka sirdi nekad
Tāpēc tie, kas tiecas pēc varas,
Lai iet dēļ tās, kaut šauj un karas.
Man pietiek ar to parasto, kas man ir dots: divas rokas, kājas, prāts un domas,
Ar kurām tam parastajam piešķirt īpašu nokrāsu.
Patīkams siltums pārņem sirdi
Kad zini, ka tevi vēl kāds dzird.
No rīta atnes ūdeni un dzirda,
Lai nenomirtu tava dvēsele, kas nav par naudu pirkta,
Bet kuru citiem bieži vien uzpērk
Un no laba cilvēka, iedomīgu pāvu uzcērt.
Nepakļaujies citu ceļiem,
Jo tālāk jūrā, tev netikt, kā līdz ceļiem.
Ej savu, tā tu sev iegūsi daudz augstāku, tīrāku slavu.
Nedali kāršu kavu ja neesi dīleris -
Augsta atbildībba un augsts kritiena līmenis.
