23.Nodaļa
Ēdamzāle bija tik pat pilna ar cilvēkiem, kādu es to redzēju pirms izskrēju no tās. Mēs ar Teo apsēdāmies atpakaļ savās sēdvietās daudzu acu pavadībā, bet es centos šiem netīrajiem skatieniem nepievērst uzmanību. Man nevajadzēja vēl vairāk iemeslus, lai izgāztos un pazemotu sevi šo turīgo ļaužu priekšā. Sarunas un lielā burzma atsākās uzreiz, kad manas un Teo acis pacēlās pret cilvēkiem, kuri bija palikuši mēmi, kamēr mēs nācām zālē. Mūsu priekšā vēl joprojām sēdēja izlutinātais pāris, kuri nodūruši galvas vērās savos šķīvjos un bakstīja ēdienu. Man tik ļoti gribējās pateikt kaut ko sarkastisku vau ļaunu, bet es iekodu savā mēlē, cenšoties noremdēt izsalkumu pēc atriebības.
Mana apetīte nebija palikusi diez ko liela un ēdiens, kas atradās uz mana šķīvja droši vien tāpat bija auksts, tāpēc es paņēmu un uzbēru uz sava šķīvja nelielu kaudzīti ar salātiem, kauri stāvēja bļodā galda vidū man tieši pretī. Sieviete, kura sēdēja blakus izlutinātajam pāri, pacēla acis uz mani, kad ieraudzīja, ka es ēdu salātus un paraustīja savas uzacis. Pēkšņi dusmas atkal sakāpās manā ķermenī un vēlējās vienkārši iemest viņai ar to salātu bļodu, bet es savaldīju sevi grožos. Tā vietā, lai viņai uzbruktu, es tikai uzsmaidīju šai sievietei un atgriezos pie sava šķīvja.
Kad visu (vismaz man tā likās) ciemiņu šķīvji un uzkodas bija iztukšotas, bija laiks sākt šo pasākumu kārtīgi. Maikls aicināja visus doties uz viesistabu, kura neviena nemanot bija pārvērsta par dejas placi. Protams visapkārt gar sienām atradās mazi galdiņi uz kuriem bija novietotas kartiņas ar cilvēku vārdiem, bet tie aizņēma tikai mazu daļiņu no lielās telpas.
Uzreiz, bez jebkādas vilcināšanās, Teo saņēma manu roku un aizvilka mani uz deju grīdu, kur jau lēnām sāka veidoties bariņš ar dejojošiem cilvēkiem. Mēs ieplūdām gandrīz deju grīdas vidū un vieglītēm šūpojāmies mūzikas ritmā. Es jutu vienu Teo roku uz sava vidukļa, kas pievilka mani pavisam tuvu viņam klāt, bet otru savā labajā plaukstā. Es atspiedu savu vaigu pret viņa plecu un aizvēru acis. Mierīgā mūzika, kas iešūpināja mūs kā šūpuļdziesma, palīdzēja man iegūt kaut minūti mierīgu sajūtu. Tomēr pēc neilga laika es sajutu Teo no manis atraujamies, kas lika man atvērt acis un paskatīties uz puisi. Bet manas acis uzreiz aizgāja pie Maikla, kas stāvēja Teo aiz muguras.
-Dēls, vai drīkstu tev uz brīdi nozagt meiteni? – Teo uz brīdi izskatījās tik apjucis, bet, kad viņa acis jautājoši pievērsās man, es redzēju pārsteigumu viņa sejā. Protams es piekritu dejot ar Teo tēti. Man īsti nebija izvēles. Kad Teo vietu uz dejas grīdas nomainīja viņa tēvs es sajutu mežonīgu uztraukumu uzpeldam manā galvā. Pāris sekundes mēs dejojām pilnīgā klusumā un mierā, bet to pārtrauca Maikla dobjā balss.
-Pastāsti, kādēļ tu tiešām esi šeit? – Viņa jautājums tik ļoti man sajauca prātu, ka uz brīdi es vienkārši turpināju kustēties līdzi Maikla kustībām un milzīgām acīm vērties tālumā.
-Em…Teo…viņš mani uzaicināja kā plus viens, jo tas esot bijis vēlams.
-Kā plus viens? Kādēļ, lai viņš tā darītu, ja tas nebija obligāti? – Šī Maikla atbilde mani pilnībā izsita no sliedēm. Nav obligāta? Bet Teo rakstīja, ka it kā ir.
-Es to nezināju. Teo man teica, ka ir. – Mana sirds sitās kā negudra no uztraukuma un bailēm, ka man sametās slikta dūša. Es varēju just, ka Teo tētim es īsti nepatīku un viņš cenšas saprast, vai izmantoju puisi vai nē. Tomēr kas mani visvairāk interesēja bija kāpēc Maikls tik ļoti interesējas. Vai tam ir saistība ar to, ko viņš dara? Vai kaut kas bija noticis ar Teo bijušo draudzeni? Vai varbūt vienkārši viņs uztraucās par puisi? Man nebija atbildes uz neviena jautājuma, kas mani padarīja vēl nervozāku. Es zināju, ka Teo ir bijusi draudzene, bet viņš par to man nepastāstīja sakot, ka tas var visu izbojāt. Bet kāpēc, lai tas kaut ko izbojātu? Un ko? Manas smadzenes sāka veidot ar vien vairāk un vairāk jautājumus, kurus es nekādi nevarēju atšķetināt, kas tikai padarīja visu šo satraucošāku.
-Tikai uzmanies, ka neiemīlies, jo salauzta sirds sāp vairāk par jebko un Teo dzīvē tādas ir daudz. Un nedomā, ka tu esi tā meitene, kuru mans zēns izvēlēsies uz mūžu. Es varu redzēt tavās acīs, ka tu neesi viņu pelnījusi.– Noskanot Maikla pēdējam vārdam beidzās arī mūzika un mēs atlaidāmies viens no otra. Es jutos kā paralizēta. Mana sirds likās apstājusies kopā ar dziesmu un tāpat arī mana elpošana. Maikla vārdi skanēja man galvā kā atbalsojums pilnīgi tukšā un nebeidzamā telpā. Mans vēders bija kā pilns ar mezgliem, kas ik sekundi vilkās ciešāk un ciešāk, izdvešot pazīstamo nepatīkamo sajūtu. Teo tētis bija mani atstājis uz dejas grīdas vienu, ļaujot pūlim mani ietīt nebeidzamā kustībā, tāpēc pagāja pāris minūtes pirms Teo mani atrada un aizvilka prom no deju grīdas. Es vēl joprojām biju mazliet šokēta, bet es centos nokratīt šo sajūtu un sejas izteiksmi, kas likās sasalusi uz manis.
-Robin, viss labi? Tu izskaties it kā būtu redzējusi spoku. – Teo bija mani aizvilcis prom no viesistabas un apsēdinājis uz dīvāna, kas atradās foajē. Šeit pulcējās neliels bars ar cilvēkiem, bet mūzika tik skaļi spiedās caur visu māju, ka šaubos, ka mūs kāds dzirdēja.
-Jā, …bet vai tu vari mani aizvest mājās? Es varu atrast autobusu vai kaut ko tādu, ja tu nedrīksti pamest šo māju šobrīd. – Tikt prom no šejienes bija vienīgā lieta, ko es šobrīd gribēju. Man īsti bija vienalga, kur es ietu vai būtu, ja Teo mani nevarētu aizvest mājās, bet es zināju, ka man ir jātiek prom. Mana niecīgā drosme un apņēmība bija pazudusi kopā ar Maikla vārdiem.
-Vai tas bija kaut kas, ko mans tēvs pateica? – Es varēju saskatīt mazliet bēdas, bet lielākoties nesaprašanu Teo sejā. Puisis droši vien bija apjucis no manas pēkšņās vēlēšanas braukt prom, jo pirms neilga laika es vēl biju pilnīgi apņēmusies nebūt par upuri un izciest šo visu. Bet visa šī apņēmība pazuda kā vējš.
-Nē, nē. Es em…nejūtos īpaši labi laikam. Galva mazliet reibst. – Es saķēru savu pieri, cenšoties pārliecināt Teo, ka tas nebija nekas, ko Maikls teica, bet es zināju, ka puisis droši vien tam īpaši nenoticēja, tomēr vairāk jautājumus viņš neprasīja, tikai noteica, lai pagaidu te, jo aizskries pakaļ atslēgām.
Kad Teo pazuda no mana skatu punkta es uzreiz saļimu dīvānā. Es saķēru savu seju plaukstās un ļāvos uz brīdi atslābt, bet domas manā prātā skrēja kā skudras un neļāva pat brīdi par neko nedomāt. Es biju pilnīgā nesaprašanā gan par to, ko teica Teo tētis, gan par savām jūtām, gan par pašu sevi. Viss ko es šobrīd vēlējos bija ierakties zem zemes un nekad nelīst ārā. Manī riņķoja šī nesaprašanas pretīgā sajūta, kuru tik ļoti gribējās nokratīt kā netīrumus, bet tas bija neiespējams.
Es šeit neiederējos pat ne grama un tas ir ticis pierādīts vairākas reizes šajās pāris stundās kamēr te atrados. Varbūt tas, ko Maikls centās man pateikt bija, ka man šeit nav vietas. Manas smadzenes atskaņoja Maikla vārdus kā vinila plati, kas ir iestrēgusi uz vietas. Tu viņu neesi pelnījusi. Es atcerējos, kā Teo vecmamma un viņas māsa skatījās uz mani, it kā es būtu kaut kas nepatīkams. Visi šajā mājā sapulcējušies droši vien bija pieraduši pie izsmalcinātiem un bagātiem cilvēkiem, kas ir izlutināti pārākajā pakāpē. Arī tas pāris, kas sēdēja mums pretī pie galda uzdrošinājās mani apvainot tikai tāpēc, ka zināja, ka neesmu viena no viņiem un es tad droši vien neko neteikšu.
-Robin? – Teo balss čukstēja pie manas auss un lika manam ķermenim nodrebēt, kad viņa siltā elpa pieskārās manam plecam. Es noņēmu plaukstas no sejas un pavēros uz puisi, kurš bija atkal apsēdies man blakus un vērās manī ar savām tumši brūnajām acīm. -Ejam. – Viņš turpināja manī skatīties ar tām žilbinošajām acīm, ka man nācās novērsties no viņa nu jau aukstā skatiena. Es viegli pamāju ar savu galvu un piecēlos kājās. Teo sekoja manai kustība un ātriem soļiem mēs aizgājām līdz durvīm, paķērām savas jakas un izgājām ārā vēsajā nakts gaisā.
Mēs jau kādas desmit minūtes braucām pilnīgā klusumā, kad es beidzot saņemos kaut ko pateikt. Sekundi pirms es pavēru muti, manas acis aizslīdēja līdz puiša sejai. Tā bija pilnībā auksta un neizrādīja nekādas emocijas.
-Teo? – Puisis neuzmeta man pat ašu skatienu, bet es zinu, ka viņš dzirdēja mani uzrunājam viņu. Es pagriezu savu galvu prom no Teo un pavēros uz savām plaukstām, kuras gulēja manā klēpi saķērušas tajās klaču. -Piedod, ka izjaucu tavu vakaru. Atkal. – Es īsti nezināju ko teikt, lai parādītu puisim cik ļoti man žēl, ka šis vakars beigās tā izvērtās. Viss ko es varēju teikt bija “piedod”, bet pat tas nelikās gana labs. Es jutu šo pretīgo vainas apziņu, kas sāka iemājoties manā ķermenī un es zināju, ka tā mani aprīs dzīvu, ja kaut ko nedarīšu lietas labā, bet ko gan vēl es varēju darīt? Es nevarēju Teo nekādi paskaidrot savas sajūtas un to, ko biju dzirdējusi no viņa tēva. Tas puisi tikai sadusmotu, vai ne?
Es atkal biju tik dziļi iegrimusi savās domās, ka nejutu mašīnu apstājamies pirms Teo mani uzrunāja. Puiša balss bija ļoti zema un bez jebkādām emocijām, ka uz sekundi es pat to neatpazinu.
-Mēs esam klāt. – Teo pat nepaskatījās uz mani, kad to noteica. Šajā momentā es uzreiz sapratu, ka es atkal esmu visu salaidusi dēlī. Tomēr šī bija pirmā reize, kad es negribēju, lai man ar šo puisi beidzas kontakts un to sajūtu es nesapratu. Pēkšņi es sajutu asaras sariešamies acīs un pat vienu nopilam man uz vaiga.
-Teo, es… - Es īsti nezināju, ko gribēju teikt, bet, lai kas tas arī būtu bijis, man nemaz netika dota iespēja, jo Teo mani pārtrauca ar savu auksto balsi.
-Zini, kas man riebjas visvairāk? Tas, ka man melo. Es redzu, kā tu centies no manis kaut ko noslēpt un es nezinu, kas tas ir, bet, ja tas ir saistīts ar mani un tu man to nesaki, tad es nevēlos nekādas saistības ar tevi.– Es gandrīz vai dzirdēju, kā Teo vārdi mani salauza. Es šādu emociju nekad nebiju jutusi ar nevienu citu, kā savu ģimeni vai Eleonoru. Tā bija tā sajūta, kas kā nazis iedūrās manā sirdī, liekot man saprast cik daudz man šis cilvēks nozīmē. Un es gribēju puisim visu pateikt, bet kaut kas man neļāva. Varbūt doma, ka Teo būs labāk bez manis un manām sajauktajām emocijām vai arī tas, ka es tiešām domāju, ka Teo man salauzīs sirdi, kā jau Maikls to bija teicis. Vārdi man stāvēja uz mēles gala, bet pār manām lūpām tie nepārnāca.
-Piedod Teo. Es tiešām… - Es knapi noturēju savas asaras sevī, bet mana balss aizlūza. Tajā brīdī Teo pagrieza galvu pret mani, bet uz viņa sejas vēl joprojām nebija nekādas emocijas. Es ievilku dziļu elpu un to izpūtu, cenšoties nomierināt sevi, lai nesāktu raudāt, pirms pabeidzu teikumu. Tomēr mani vārdi palika karājāmies gaisā. Teo skatiens no manis novērsās un viņš atkal raudzījās tālumā.
-Uz redzi Robina. – Es vēl sekundi, ar asarām acīs, kuras Teo par laimi vairs neredzēja, raudzījos uz puisi pirms atvēru mašīnas durvis un izkāpu no tās ārā. Nepagāja pat sekunde, kad Teo jau triecās prom, mašīnas riteņiem tikai nokaucot. Es sagaidīju pirms Teo mašīna pilnībā pazuda no manas redzes, pirms sabruku uz ceļa.
+
