18.Nodaļa
Pēc pusstundas ilgā brauciena, mēs apstājāmies pie trīsstāvīgas mājas, kura atradās netālu no lielpilsētas centra. Kad Teo izslēdza motocikla dzinēju un mēs nokāpām nost no braucamā, es ievēroju, ka Teo ir pavisam sasprindzis. To varēja pateikt, pēc viņa stājas, kas bija pavisam stingra kā statujai. Tomēr puisis neizskatījās izbiedēts, drīzāk nokaitināts. Pēc sekunžu ilgas skatīšanās uz māju, Teo sāka soļot tās virzienā, bet es nevarēju pakustēties, lai dotos viņam līdzi. Manas kājas bija kā pielīmētas asfaltam un nevēlējās kustēties. Es tikai vēros lielajā un greznajā mājā ar milzīgām acīm un atvērtu muti.
Šī māja bija tik skaista. Tā bija pilnīgi balta, ar gaismām, kas bija piestiprinātas ik pēc pāris metriem uz sienām un pilnībā apgaismoja māju. Ēkas priekšā atradās strūklaka, kurai pa vidu bija statuja, kas atgādināja nāriņu, kura sēdēja uz akmeni. Bet tas nebija viss, jo trīsstāvīgā māja bija izdekorēta ar kolonām, kuru gali bija izrotāti ar dažādiem izgriezumiem. Visa māja bija ieskauta augstā dzelzs nožogojumā, kas ieslēdza ēku un tās teritoriju.
Mana šoka pilnā seja bez pamanīšanas pastāvēja tikai pāris sekundes, līdz Teo bija atnācis atpakaļ pie manis un nostājies man priekšā. Viņš pamanīja manu izbrīnīto izteiksmi un mazliet nosmējās, tomēr saspringums no viņa vēl joprojām nebija pazudis.
-Es redzu, ka tev patīk mana māja. – Teo sejā virmoja mazs smaids, kas atklāja viņa baltos zobus, tomēr viņa acis nesmaidīja. Tās bija diezgan aukstas.
-Tā ir tava!?
-Nu, ne tieši mana, bet es te dzīvoju. Tā pieder manam tēvam. – Vārds “tēvs” no puiša mutes iznāca gandrīz kā spļāviens. -Es šeit dzīvoju kopā ar Hariju, tēvu, viņa jauno draudzeni un pusmāsu. – Kamēr Teo runāja, es nevarēju beigt vērties uz puiša acīm, kuras bija cietas kā akmens, neizrādot pat mazāko emociju.
-Tev šeit nepatīk? – Mans skatiens uz brīdi pavērās atpakaļ uz māju. Tā bija tik skaista un dārga. To varēja pateikt pat neieejot iekšā.
-Pati māja patīk, bet ir iemesli, kuru dēļ negribas šeit braukt. Bet pietiks runāt par māju, labāk ejam iekšā, man tev ātri jāsameklē ledus vai auksta avīze, bet izskatās, ka būs jau par vēlu, lai novērstu zilumu. – Teo pieskārās manam vaigam, kas atkal izšāva tirpiņas caur visu manu ķermeni. Puisis to sajuta, jo viņš pasmaidīja un saņēmis manu roku, devās iekšā pa mājas vārtiem.
Mājas iekšpuse bija vēl greznāka nekā tās āriene. Vārdi nevarēja izskaidrot cik maza es jutos šajā lielajā mājā. Jau ieejot foajē manas acis iepletās no milzīgajām marmora trepēm, kas veda uz otro stāvu un atradās pie sienu malām. To vidū bija krēmkrāsas ādas dīvāns un stikla kafijas galdiņš uz kura stāvēja dažnedažādi žurnāli uz akmeņi. Bet aiz dīvāna vēl atradās stikla durvis, kuras, cik es nopratu, veda uz mājas sētu.
Es droši vien izskatījos noburta, jo brīdi man likās, ka pat neelpoju un nemaz nekustos. Teo to pamanīja, jo nobrauca roku gar manām acīm, kas izsita mani no transa.
-Teo…šī nav māja…tā ir pils. – Es pagriezos pret puisi, kurš vērās manī ar smīnu, savas rokas sabāzis kabatās. Tikai tagad, paskatoties uz grezni māju un Teo, es sapratu, cik ļoti viņam šī māja piestāv. Es pat nevarētu iedomāties, kā viņš dzīvo kādā mazā mājā vai dzīvoklī kopā ar mammu.
-Manam tētim patīk izcelties, kā vari redzēt. – Tajā brīdī, kad šie vārdi iznāca caur Teo lūpām, mēs sadzirdējām soļus nākam leja pa trepēm. Pagāja pāris sekundes pirms mēs ieraudzījām melnmataino pusmūža vīrieti soļojam lejā pa kāpnēm. Uzreiz varēja pateikt, ka tas ir Teo tēvs, ne tikai pēc viņa izskata, bet arī pēc gaitas, kas abiem bija diezgan vienāda.
-Dēls, ko tu šeit dari tik vēlu? Es domāju, ka paliksi pie mātes šodien. – Kad Teo tētis bija pienācis mums gana tuvu, viņš uzrunāja puisi ar ļoti nomiegojušos balsi, tomēr pēc viņa uzvalka, neizskatījās, ka viņš būtu gulējis.
-Tēt, iepazīsties, šī ir Robina. Robin, šis ir mans tēvs Maikls.
-Prieks iepazīties. – Es noteicu un uzsmaidīju Teo tētim, bet pagāja pāris sekundes, līdz viņš atbildēja ar to pašu. Es jutu to pašu nepatīkamo sajūtu nākam no viņa, ko jutu no Teo brāļa Harija, tik Maikls to neizrādīja tik burtiski kā Harijs. Es nezinu, kas tas par mani bija, kas abiem vīriešiem nepatika. Tas man uzdzina mazu satraukumu un lika sajusties nekomfortabli. Arī Teo bija pamanījis sava tēta mazo vilcināšanos, jo viņš ātri vien kļuva pavisam nopietns.
-Es nepalikšu šeit, man tik vajadzēja kaut ko paņemt un pārģērbties.– Teo saņēma manu roku un veda prom no foajē uz labo pusi, kur bija durvju aile, kas izskatījās, ka veda uz virtuvi un ēdamzāli.
-Tev kaut ko vajadzētu iesākt ar to zilumu meitēn! – Maikls nobļāvās mums pakaļ, kas lika man atskatīties. Bet viss ko es redzēju bija Teo tēva aukstais skatiens manās acīs.
Es domāju, ka šī māja mani vairs nevarēs pārsteigt, bet es maldījos. Salīdzinoši ar balto foajē un liekas, ka arī visu pārējo māju, virtuve bija pilnībā melna. Tai bija melnas flīzes, melnas sienas un arī mēbeles, tik tās bija vairāk pelēcīgas nekā melnas. Teo izņēma no ledusskapja saldētavas maisu ar ledu un nolika to uz letes. Pēc tam viņš pagrāba vienu no avīzēm, kas stāvēja kaudzītē viņam blakus un izplēsa veselu lapu. Tajā viņš iebēra pāris ledus gabalus un satinis avīzi kā maisiņu atnāca pie manis. Teo pielika auksto avīzi, kas lika manam ķermenim notrīcēt, man pie vaiga un lika to tur turēt.
-Es īsti nezinu, vai tas ko vēl palīdzēs, bet nu var jau mēģināt. Piesardzība nekad nenāk par ļaunu. – To noteicis, Teo man uzsmaidīja un atgriezās pie letes, lai noliktu visu atpakaļ pa plauktiem. Aukstā avīze lika zosādai uzlekt uz mana ķermeņa, bet tas nebija nekas tāds ko es nevarētu paciest.
Kad Teo bija pabeidzis ņemties pa virtuvi un bija pārģērbies, mēs aši pametām viņa tēva māju un uzsēdāmies atpakaļ uz motocikla, bet pirms Teo paspēja iedarbināt braucamo, es izmantoju iespēju viņam ko uzprasīt.
-Kāpēc tavs tētis un brālis uz mani tik nepatīkami skatās? Es nezinu, vai esi ievērojis, bet…
-Tici man, tā īsti nav tava vaina. Vispirms aizbrauksim kaut kur klusāk, tad pastāstīšu visu, ko gribēsi zināt.
-Tu man tik ļoti uzticies? – Es zināju, ka Teo nav tik vienkāršs zēns, jo es jutu, ka viņam nopakaļ visu laiku kaut kas velkas no viņa pagātnes vai saistībā ar ģimeni. Bija gara pauze, kopš mana jautājuma un Teo atbildes, bet kad atbilde beidzot izskanēja, tā nebija viss, ko es gaidīju.
-Šeit nav īsti runa par uzticību. Šeit ir vairāk runa par to, ka es vienkārši jūtu, ka varu tev pastāstīt to, ko nevaru citiem. Manu uzticību un draudzību ir ļoti grūti iegūt, it īpaši uzticību. Tāpēc es neteiktu, ka paļaujos tev tagad, es uzticēšos tad, kad tu man pierādīsi to. Tāpat kā es tev. – Teo vārdi mani mazliet apmulsināja, bet es pilnībā varēju piekrist viņa domai. Lai es uz kāda simtprocentīgi paļautos, būtu jānotiek kādam brīnumam. Es pat sev nevaru pilnībā uzticēties daudzās lietās, kur nu vēl likt to kāda cita rokās un cerēt, ka tas cilvēks to vienkārši neaizmetīs prom.
Pēc kāda neilga brīža braukšanas, mēs bijām nonākuši pie mola. Es nekad nebiju bijusi lielpilsētas molā, tāpēc šis man bija eksotiska. Es tik ļoti labi varēju just jūras smaržu un dzirdēt tās viļņu šalkoņu, ka es nevarēju sagaidīt, kad ieraudzīšu to savām acīm.
Ar lēniem soļiem mēs staigājām pa garo molu, kam visapkārt bija salikti milzīgi akmeņi, kas aizbloķēja skatu uz jūru, bet tas neaizliedza man sajust tās stipro smaržu. Es zināju, ka mola galā, pie bākas būs redzama jūra tās pašā pilnībā, tāpēc mani neskumdināja, ka tagad to neredzu. Brīdi mēs vienkārši staigājām klusumā un ieelpojām svaigo gaisu, kas likās pavisam citādāks, nekā gaiss pilsētas centrā.
-Tad, kas īsti notika starp tevi un tavu mammu? – Teo vērās manī ar jautājošu skatienu, kas bija gan skumīgs, gan dusmīgs.
-Mums pēdējā laikā ar brāli starp vecākiem ir ļoti saasinātas attiecības un es vienkārši viņai ar vārdiem iedūru tieši pa sirdi. Vecāki mums bija melojuši nezin cik gadus, par to, ka vēl ir laimīgi kopā un mīl viens otru, bet īstenībā, viņiem katram ir savs mīļākais un mīļākā ar kuriem viņi tiekas mums neredzot. – Ar katru vārdu es jutu dusmas kāpjam ar vien augstāk un augstāk savā ķermenī. Es pat īsti nesapratu, kādēļ stāstīju šo Teo, ja pat nebiju to pateikusi Eleonorai, bet tas vienkārši no manis iznāca. Es arī pagriezu savu skatienu pret Teo un gaidīju, kad viņš man dos kādu dīvainu skatienu, bet viņa acīs, pat neskatoties uz to, ka āra bija tumšs un knapi kaut ko varēja redzēt, rēgojās tikai skumjas.
-Un kā ar tevi? – Starp mums bija iestājies mazs klusums un es negribēju, lai puisis prasa man vēl kaut ko, par manu ģimeni, tāpēc es izdomāju pagriezt galdu uz otru pusi. Mans jautājums nebija nekā izvērsts, tāpēc to varēja saprast dažādos veidos, bet es zināju, ka Teo to saprata tā, kā es to biju domājusi.
-Mani vecāki ir šķīrušies pāris gadus. Divus gadu, ja gribas precīzi zināt. Manam tētim vienmēr ir bijusi acs uz jaunākām sievietēm. Tāpēc arī viņam un manai mammai ir sešu gadu starpība un izskaidro, kāpēc manai mammai brālis piedzima 19 gados. Bet pat pēc mana brāļa un manas piedzimšanas un ģimenes izveidošanas, tēvs turpināja slepus satikties ar citām. Mana mamma to zināja un ilgi pacieta, jo negribēja izpostīt ģimeni, bet kādu dienu viņa ieraudzīja vienu no šīm meitenēm savā mājā un salūza. Tētis negribēja ar mammu šķirties, jo nevēlējās izjaukt ģimeni, tāpēc viņi izšķīrās slepus un divus gadus to slēpa. Tikai tagad, kad man palika 18 es to uzzināju. – Es nespēju noticēt cik ļoti mūsu dzīves dažos veidos bija vienādas. Varbūt arī tāpēc mums, gan Teo, gan man, bija tik viegli runāt vienam ar otru.
-Un tavs brālis? Kad Harijs to uzzināja?
-Uzreiz. Bet tētis aizliedza viņam ko teikt man. Harijs tad jau bija pilngadīgs, tāpēc no viņa vecākiem nebija jēgas slēpt. – Visu atlikušo ceļu mēs nogājām tādā klusumā, ka viss, ko dzirdējām bija jūras šalkoņa un vēja pūsma.
Tiešām ļoti atvainojos par neaktivitāti šīs nedēļas laikā. Es biju pilnībā aizņemta, ka man pat nebija laika uz minūti piesēsties pie datora un kaut ko uzrakstīt. Es domāju, ka vakar varēšu dabūt daļu augšā, bet mani izsita no sliedēm negaidīta lieta. Tiešām vēlreiz ļoti atvainojos! Kā arī es nevēlējos sasteigt neko, lai kaut ko nesajaucu vai uzrakstu tā, kā negribu. Nākamo nedēļu centīšos laboties, jo man tiešām nozīmē daudz, ka Jums patīk šis stāsts un es zinu, ka šo pabeigšu!
