11.Nodaļa
-Hei, Dēmoniņ. – Es jutu maigu rokas pieskārienu uz sava pleca, kas mani uzmodināja no miega. Es lēnām pavēru acis un ieraudzīju Adrianu stāvam manā priekšā. Brāļa siltais skatiens un vājais smaids vērās manā sejā, kas lika arī man pasmaidīt, bet līdz ko es ieraudzīju vīrieti ģērbtu baltā slimnīcas halātā, es atcerējos kur atrodos un uzreiz pielecu kājās. Tomēr Adrians mani vieglām apsēdināja atpakaļ krēslā un pats apsēdās man blakus.
Pēc vairāku stundu sēdēšanas uzgaidāmajā telpā es laikam biju ieslīdējusi vajā miegā. Es gribēju sagaidīt Eleonoras vecākus, kuriem es piezvanīju uzreiz, kad mediķi aizveda Eleonoru prom no Veronikas mājas, bet viņi teica, ka slimnīcā nonāks tikai pēc pāris stundām, jo tajā brīdī viņi bija diezgan tālu no pilsētas. Eleonoras vecāki mani izprašņāja par viņu meitas stāvokli, bet es viņiem neko īsti nevarēju pateikt, jo es pati nezināju, kas tieši viņai bija noticis.
Adrians mani pamodināja, kad pulkstenis bija desmit no rīta. Viņš zināja, ka esmu šeit, jo biju viņam uzrakstījusi īsziņu kad tikko nonācu slimnīcā, lai viņš aizbraucot mājās nesatraucas par to, kur esmu.
Kādu brīdi mēs sēdējām klusumā un vienkārši vērāmies uz Eleonoras palāta durvīm, līdz Adrians iejautājās par to, kas vakar notika. Es viņam pastāstīju tikai to, kā aizgāju pie Veronikas, lai satiktu Eleonoru, jo zināju, ka viņa tur ir. Kamēr es viņu meklēju, es satiku pāris skolas draugus un ar viņiem aizrunājos līdz pēkšņi pie manis pieskrēja viens zēns un pateica, ka Eleonora ir nokritusi pa trepēm. Es protams Adrianam neko nepieminēju par to, kas notika ar Džeimsu, bet viņš tāpat to nesaprastu un, lai arī cik mēs esam tuvi, man liekas ļoti dīvaini par to runāt ar brāli. Man par to būtu grūti runāt pat ar Eleonoras.
-Tāpēc arī man nepatīk šie jauniešu tusiņi. Nekad neviens nebeidzas ar labām beigām. – Es nevarēju nepiekrist Adrianam. Lai arī šī man bija pirmā reize, kad vispār aizgāju uz šādu ballīti un es tur neatrados ilgāk par pusstundu, man ar šo pietika, lai uz šādiem pasākumiem vairs neietu. Es gribēju brālim paprasīt vai viņš neredzēja Eleonoras vecākus ieejam palātā, bet viņš tāpat nezināja kādi viņi izskatījās, tāpēc man nemaz nebija jēgas prasīt. Bet tikko man vispār ienāca šāda doma galvā, Eleonoras palāta durvis atvērās un pa tām iznāca Eleonoras tētis. Viņš uzreiz man uzsmaidīja un pienāca klāt.
-Sveika Robina. Kā tu jūties? – Es uzsmaidīju Drū vislabāko smaidu kādu vien varēju izspiest, bet tas tāpat bija ļoti vājš. Arī viņa smaids nebija no tiem patiesākajiem, jo es redzēju aiz tā slēpjamies bailes, skumjas un vājumu, kuru es nekad nebiju redzējusi Eleonoras tētim.
-Man viss kārtībā. Bet kā ir Eleonorai? Kas viņai tieši noticis? – Tikko es ieminējos par viņa meitu, Drū seja uzreiz nošļuka un viņa smaids pavisam pazuda. Eleonoras tētis smagi nopūtās un nosēdās uz krēsla, kas vēl bija brīvs man blakus.
-Eliņai ir lauzta kāja un mugurkaula traumas. Ārsti saka, ka viņai palaimējās, jo varēja būt vēl ļaunāk. Ļoti bieži šādi kritieni var beigties arī ar galvas un mugurkaula smadzeņu traumām, kas bieži ir diezgan nāvējošas. Tāpēc mums tagad vienīgi jāgaida, kad viņa pamodīsies. – Drū vēlreiz izspieda vāju smaidu uz kuru es gan neatbildēju. Viņš man arī pajautāja, vai es zināju, ka Eleonora bija lietojusi alkoholiskus dzērienus, bet es tikai pakratīju galvu un pateicu, ka ierados tur neilgi pirms negadījuma un pirms tam viņu nemaz nesatiku. Es nezināju, vai Drū sejā parādījās atvieglojums vai vēl lielākas skumjas. Vēl pāris minūtes viņš pasēdēja ar mani un manu brāli pirms devās atpakaļ palātā.
No Eleonoras tēta es arī uzzināju, ka šodien nevaru draudzenes apciemot, jo pirmajās dienās pie viņas var būt tikai ģimene, tāpēc mēs ar brāli vēl mazliet uzkavējāmies un parunājām pie Eleonoras palāta pirms mēs devāmies ārā no slimnīcas.
Adrians nebija uz slimnīcu atbraucis ar mašīnu, tāpēc viņam nācās zvanīt Dreikam, vienam no saviem labākajiem draugiem, lai atbrauc mums pakaļ. Kad mēs iekāpām Dreika mašīnā, mēs satikām arī Pīteru, Adriana otru labāko draugu. Viņi bija ceļā uz Pītera dzīvokli un piedāvāja mums braukt ar viņiem. Brālis uzmeta man jautājošu skatienu, bet es pat bez domāšanas uzreiz piekritu. Es biju vairākas reizes pavadījusi dienu kopā ar Adrianu un viņa labākajiem draugiem, tāpēc man tas nelikās dīvaini. Un es negribēju doties mājās, ja man bija iespēja pavadīt vismaz vēl kādu brīdi prom no turienes.
Paceļam pie Pītera es apskatīju savu telefonu, kurš bija gulējis manā kabatā visu nakti un rītu. Tajā parādījās vairāki neatbildēti zvani no mammas, tēta un vairākas īsziņas no Džeimsa, kuras rakstīja:
Džeimss: Robina, piedod. Es negribēju tevi nobaidīt. Es biju iedzēris.
Džeimss: Robin lūdzu atbildi. Es te beidzos nost.
Džeimss: Piedod, piedod, piedod. Vai mēs varam kaut kad satikties pirms skolas!?
Mana sirds nokritās, kad izlasīju viņa ziņas. Es jutos ļoti slikti, ka viņu tā atraidīju, bet es tiešām negribēju, lai Džeimss mani noskūpsta. Es pat viņam to nebiju ļāvusi, kad mēs vēl gājām ārā pirms gada, tad kāds iemesls Džeimsam bija mēģināt mani noskūpstīt vakar? Jo īpaši pēc Eleonoras gadījuma. Varbūt viņš vienkārši gribēja izmantot manu ļoti vājo stadiju, kādā biju vakar. Man nebija ne jausmas ko domāt par to incidentu un es vēl nebiju gatava Džeimsam atkal skatīties acīs. Es pat nezinātu ko teikt, tāpēc es vienkārši nobloķēju savu telefonu un ieliku to atpakaļ jakas kabatā, neapskatoties uz to visu atlikušo dienu.
Līdz pulksten astoņiem vakarā, mēs bijām paspējuši divas reizes pasūtīt picas, vairāk kā divdesmit reizes izspēlēt dažādas spēles uz Pītera Xbox un pat atgriezties atmiņās par zēnu bērnības laikiem un kā viņi vienreiz gandrīz sašķaidīja mūsu tēta mašīnu. Visu dienu es biju labi tikusi galā ar vecāku izzondēšanu no savas galvas, bet līdz ko pulkstenis tuvojās deviņiem, mēs ar brāli sapratām, ka ir laiks doties mājās, jo man rīt ir skola un brālim darbs. Adrians protams varētu palikt pie Meganas, bet viņš apsolījās mani šajā brīdī nepamest vienu mājās ar vecākiem.
Kad mēs abi beidzot bijām piezemējušies mājās, mēs uzreiz dzirdējām vecākus nesamies lejā pa trepēm. Viņu sejas izskatījās, ka bija novecojušas par desmit gadiem. Es uzreiz sajutos pavisam slikti, ka esam tik ļoti viņus satraukuši, bet man nācās sev atgādināt kāpēc mēs nebraucām mājās, tomēr arī tas nepalīdzēja manai vainas apziņai pazust.
Mēs ar Adrianu sasveicinājāmies ar vecākiem un īsi paskaidrojām kur šodien bijām, lai viņiem nebūtu vēl vairāk jāuztraucas, ka būsim sastrādājuši kaut ko sliktu. Nevienu brīdi, kamēr brālis runāja, ne mamma, ne tētis neieminējās ne vārda, bet, manuprāt, viņu acis pateica daudz vairāk, nekā viņu vārdi jebkad varētu. Tās bija pilnas ar asarām un skumjām, bet abi divi neļāva pat vienai lāsītei nopilēt pār viņu vaigiem. Mana sirds iesāpējās viņus šādus redzēt, bet mana sirds vēl vairāk iesāpējās, kad atcerējos, ka viņi mums meloja. Meloja par savu kopdzīvi, meloja par savu mīlestību. Būs jāpaiet ilgam laika pirms es varēšu atkal viņiem uzticēties.
* * *
Nākamā nedēļa bija diezgan mokoša un likās, ka nežēlīgi velkas. Tā kā Eleonora vispār nebija skolā, es jutos pavisam viena. Nebija jau tā, ka man nebija neviens cits draugs kā Eleonora, bet viņa vienmēr bija tas cilvēks uz kuru es varēju paļauties, vai tas bija kādā mācībā vai vienkārši, ka es zināju, ka viņa vienmēr nāks ar mani uz veikalu pēc rīta stundām un neliks man ēst vienai. Bet tagad es biju viena.
Vēl viena ļoti mokoša lieta bija Džeimsa mēģinājumi ar mani runāt. Pēc Veronikas ballītes es tā arī Džeimsam neatbildēju, jo es nespēju viņam neko uzrakstīt, kur nu vēl satikties dzīvē un ieskatīties acīs. Tagad es tiešām zināju, ka puisis vēlas atkal kaut ko ar mani veidot, bet es…es īsti negribēju. Skolā es centos no viņa izvairīties cik vien ļoti varēju, vai tas bija ieskrienot meiteņu tualetē, kad redzēju viņu nākam uz manu pusi, vai vienkārši aizlavīties prom, kamēr viņš mani vēl nebija pamanījis. Protams Džeimss man arī ik pa laikam rakstīja un prasīja, ka mums jāparunā un jāsatiekas, bet es vienmēr izdomāju kādu stulbu attaisnojumu.
Bet lieta, kas mani visvairāk nomocīja un tajā pašā laikā ieintriģēja bija Teo asā rīcība, kad viņš mani aizveda uz slimnīcu no Veronikas mājas. Teo pat no manis neatvadījās, tikai pagaidīja kamēr nokāpju no motocikla, novelku ķiveri un viņš bija prom. Es tik ļoti vēlējos nākamajā dienā pajautāt, kādēļ viņš bija dusmīgs vai apvainojies uz mani, bet Teo neieradās skolā. Vispār, viņš neieradās skolā visu nedēļu. Visas šīs garās 7 dienas mani nomocīja doma, ka man vajag Teo uzrakstīt un paprasīt kāpēc viņš nav skolā, bet nevienu reizi, kad biju jau uzrakstījusi un gatava sūtīt īsziņu, es tā arī sūtīšanas pogu nenospiedu. Mani iekšēji grauza doma, ka kaut kas slikts ir noticis un tā dēļ Teo neierodas skolā, bet es nevarēju saprast vai pie vainas esmu es vai kaut kas no viņa puses.
Kad otrā nedēļa kopš Eleonora nebija skolā aizsākās, es jutu vēl lielāku negribēšanu katru rītu celties un doties uz skolu. Bez viņas pierastās pļāpīgās runāšanas un pacilātā garastāvokļa, es jutos kā zombijs kurš tikai velkas caur skolas gaiteņiem, nerazdama un neredzēdama nekādu jēgu tam. Bet viss mainījās, kad mani pārtvēra Džeimss. Tajā brīdī, kad puisis pie manis pieskrēja, es biju ceļā uz veikalu pēc rīta stundām, lai nopirktu sev pusdienas. Viņš nekad un es uzsveru nekad, negāja pakaļ ēdienam uz veikalu. Kad Džeimss mani apstādināja pusceļā es jutu savu sirdi apstājamies. Es biju tik piesardzīga, lai viņu nesatiktu un te, brīdī, kad es vispār nepievērsu uzmanību sev apkārt esošām lietām, viņš uzrodas no nekurienes.
-Robin…čau. – Džeimss pieskrēja pie manis gandrīz bez elpas. Viņš tik smagi elsoja un pat ik pa laikam ieklepojās, ka uz brīdi man likās, ka viņš ir skrējis kādu maratonu. Kad beidzot Džeimss bija atguvis vienmērīgu elpošanu es pamanīju cik sarkans viņš bija. Es nevarēju saprast vai tas ir no sala, kas atkal bija pārklājis mūsu pilsētu vai no skriešanas, kas tādā gadījumā ir bijusi ilga, ja pat ilggadējs sportists tā var nogurt.
-Sveiks Džeimss… - Mana atbilde bija ļoti klusa. Es centos neizrādīt savu pēkšņo uztraukumu, kas bija pārņēmis visu manu ķermeni. Es nezināju, ko viņš vēlas man jautāt vai teikt, bet spriežot pēc ilgajiem mēģinājumiem mani dabūt rokā, tam bija jābūt nopietni, kas mani izbiedēja vēl vairāk.
-Klau, es nezinu vai tu no manis centies visu laiku izvairīties vai patiešām nevienu reizi mani neredzēji, kam es ļoti maz ticu, es visu šo laiku vēlējos tev ko paprasīt. – Tikko Džeimss ieminējās par manu izvairīšanos es uzreiz sajutos tik slikti un apkaunoti, ka jutu savus vaigus paliekam tik pat sarkanus kā tomāti. Es jau pavēru muti, lai atvainotos, bet Džeimss mani apklusināja pirms pat biju paspējusi pateikt kaut vārda.
-Es saprotu, ka tas skūpsta mēģinājums pie Veronikas bija ļoti nevietā, jo īpaši pēc tādiem apstākļiem, kā Eleonoras hospitalizēšana. Un es saprotu, ka tu nebiji tam gatava, tāpēc es vēlos visu sākt lēni…
-Džeimss pagaidi! Piebremzē! Ko sākt? Mums nekas… - Mana sirds lauzās āra no mana krūškurvja un mans vēders meta mežonīgus kūleņus, kas uzmeta man sliktu dūšu. Mana galvā jaucās simtiem domu, bet neviena no tām nebija sakarīga, tāpēc mana galva sāka reibt.
-Es zinu, zinu. Mums nekā nav šobrīd, bet tikai uzklausi mani. Es saprotu, ka tu pirms gada nebiji gatava attiecībām un es pēdējā laika neesmu arī bijis tas…saprotošākais un labākais cilvēks, bet es esmu gatavs mainīties. – Džeimsa vārdi lija ārā no viņa mutes kā straume, ko nevarēja apstādināt. Es gribēju pateikt, lai viņš beidz runāt, bet mana mute bija kā aizlīmēta, līdz es vairs neko tik ļoti nesapratu, ka man bija kas jājautā, ja pat tas bija visstulbākais ko varēju pajautāt, jo atbilde bija saprotama.
-Džeimss, kāpēc tu man šo visu saki?
-Jo man tu patīc. Vienmēr esi. Arī pēc tam, kad pārtraucām kontaktu, es nebeidzu par tevi domāt. Es tikai biju pārāk sāpināts, lai pat tevi pasveicinātu, bet tagad es zinu, ka tu vienkārši nebiji gatava, ka viss tik ātri iet uz priekšu, tāpēc es vēlos, lai dod man vēl vienu iespēju, sākot ar balli. Tāpēc, mans jautājums ir: vai tu nāksi ar mani uz Ziemassvētku masku balli? – Un tajā brīdī mana sirds apstājās.
