Virsraksts,iespējams,ir pagaidu,jo vēl neesmu pārliecināta,vai tas iederēsies turpmākajā sižetā.
Līdz ar to- iesākums. .:)
Melnās rozes brālība
Prologs
Tumsa…
Klusums…
Lēni atveru acis. Viss tik neskaidrs un miglains. Mēģinu pieslieties sēdus, bet rokas un kājas kā ar svinu pielietas. Kas notiek? Vēlreiz aizveru un atveru acis. Nekas nav mainījies. Necaurredzama tumsa.
Troksnis.. Vai tas bija troksnis tur, pa labi, no manis? Vai arī prāts ar mani izspēlē kādu nežēlīgu joku? Sasprindzinu dzirdi. Jā! Tur kaut kas ir. Mēģinu ierunāties, bet rīkle izkaltusi. Nespēju dabūt ne vārdu pār lūpām. Ar mēles galu viegli skaru lūpas. Tik sausas kā papīrs.
Mēģinu sakoncentrēties uz kaut ko konkrētu. Austrālijas galvaspilsēta? Pilnīgi noteikti Kanbera. Tā.. Einšteina formula? E=mc2 . 1517.gads- Mārtiņš Luters iesniedz 95 tēzes Maincas arhibīskapam par saviem uzskatiem un pastāvošās baznīcas kārtības kritiku. Kas vēl? Šodien ir piektdiena, 2008.gada 17.februāris.
Stop!
Vai šodien ir 2008.gada 17.februāris?
Sasodīts! Cieši aizmiedzu acis un cenšos atcerēties to brīdi, kad es… Kad es… Atveru acis. Nekā.
Ievelku elpu. Mana elpa šajā nomācošajā klusumā izklausās sēcoša.
Mans Dievs! Kur es esmu?
Varbūt tas ir tikai slikts sapnis? Varbūt tūlīt es samiegšu acis cieši jo cieši un sajutīšu vēsas rokas pieskārienu pie pieres un atverot acis, raudzīšos smaidā, kas modina mani agrajās rīta stundās.
Jā! Visdrīzāk tas ir tikai slikts sapnis.
Bet kāpēc ir tāda sajūta, ka viss ir pārāk reāls? Tik īsts un patiess?
Smieklīgi! Nu es jau ļaujos panikai!
Panika…
Sirds puksti paātrinās un atbalsojas klusumā. Vēlreiz ievelku elpu un cenšos atgūt kontroli pār savu prātu.
Soļi! Jā, tie ir soļi, un tie tuvojas! Smagnēji, šļūcoši.
Atveras durvis.
No pēkšņās gaismas apžilbst acis. Mirkšķinot smagnējos plakstiņus, cenšos saskatīt atnācēju.
Vienā rokā svešais nes blāvu sveci, bet otrā… lāga nespēju saskatīt, traucē spiedošā tumsa. Arī seja nav saskatāma. Pāri galvai kapuce, nomaukta līdz pat acīm.
Nu tiešām! Gluži kā šausmu filmā! Pilnīgi jāsmejas, bet smiekli nenāk. Tā vietā nāk stindzinošas bailes. Bailes, ka tas tomēr nav viss sapnis, bet murgaina realitāte, kas draud izvērsties patiesās šausmās.
Cenšos pakustēties, bet velti! Joprojām kājas un rokas mani neklausa.
Tikmēr atnācējs ir pietuvojies jau pavisam tuvu, un nu es spēju saskatīt, kas ir viņa kreisajā rokā. Roze. Melna, novītusi roze.
Viņš noliecas pie manis un čukst, bet ko? Sasprindzinu dzirdi, lai uztvertu viņa vārdus. Un tad es saklausu…
