***
8.
Raudzījos laukā pa istabas logu. Laiks bija neierasts. Lija. Jutu, ka mani apķer spēcīgas rokas. Pasmaidīju un pagriezos pret Stefanu. Viņš cieši apskāva mani.
- Tev nepatīk lietus. – tas nebija jautājums.
- Mazliet. – nomurmināju. Viņš nopūtās.
- Vai vēlies, lai tas pāriet? – viņš iejautājās.
- Nē. – pieglaudos viņam tuvāk. Jutu, ka viņš pasmaida. Iestājās klusums. Ar katru mirkli sapratu, ka man patīk būt viņa apskāvienā. Es jutos droši. Viņa kermeņa temperatūra svārstījās. Gluži kā manas sirds ritms. No viņa strāvoja patīkams siltums, bet dažreiz siltums pārvērtās aukstumā. Un es biju ievērojusi, ka aukstums ir tad, ja viņš ir dusmīgs vai neapmierināts ar kaut ko. Patlaban viss bija labi. Viņš bija silts un man tas patika.
- Ūū. – Kols ienesās manā istabā. Abi paskatījāmies uz viņu, bet Stefans neizlaida mani no apskāviena. Kols pasmaidīja un apsēdās uz manas gultas malas. – Dženifera teica, lai tu aizej pie viņas. – Kols pievērsās Stefanam. Stefans pamāja un atlaida mani.
- Es drīz būšu. – viņš nomurmināja un uzspieda skūpstu uz manas pieres. Pamāju. Stefans ašiem soļiem devās prom. Paskatījos uz Kolu.
- Mēs atsvešinamies. – Kols apvainoti nopurpināja. Nopūtos un apsēdos viņam blakus.
- Piedod. – nomurmināju un apskāvu brāli. Viņš cieši pievilka mani sev klāt. – Ūū.. Tu esi spēcīgs. – iesmējos. Viņš iespurdzās un atlaida mani.
- Mani Dženifera trennē. – viņš palielījās. Pasmaidīju.
- Tad jau tu man būsi supermens. – pasmīkņāju.
- Neapsmej mani! – viņš sapūtās un sakrustoja rokas uz krūtīm.
- Neapsmeju. – ietiepos un sakrustoju rokas uz krūtīm. Viņš samiedza acis.
- Tu norausies. – viņš piedraudēja. Iesmējos un izbāzu mēli. Viņš iespurdzās un nogāza mani guļus. – Es tevi nokutināšu! – viņš piedraudēja un ķērās klāt manām ribām. Sāku smieties.
- Tu, sīkais...! – nespēju pabeigt. Man bija jāsmejās.
- Ko? – Kols iesmējās un sakutināja mani vēl trakāk.
- Kolas pudele. – iespurdzos un nogāzu viņu no sevis. Viņš iesmējās un pieleca kājās. Iespurdzos un uzmetu viņam virsū segu. Savīstiju viņu tajā kā zīdaini un nogāzu gar zemi. Viņš iesmējās.
- Oho. – Stefans nomurmināja, ienācis istabā. – Lielā māsa piekauj mazo brāli? – viņš iespurdzās.
- Bija otrādi! – Kols protestēja. Pasmaidīju un atlaidu viņu. Viņš iztinās no segas un nopurinājās. Paņēmu segu un uzmetu to uz gultas. Stefans pienāca pie manis un iekļāva savā apskāvienā. – Eu, nu nepievāc manu māsu tikai sev! – Kols noburkšķēja. Stefans iesmējās. Pasmaidīju un pievilku Kolu mums klāt. Apskāvāmies visi trīs. – Vot tas man patīk! – Kols iespurdzās. – Bet man jāiet. – viņš pasmaidīja un izskrēja no istabas. Stefans pieglauda mani sev klāt un pasmaidīja. Nopūtos.
- Vai vēlies iziet laukā? – Stefans iejautājās.
- Līst. – iebildu.
- Lietū ir skaistums. – viņš pasmaidīja.
- Labi. – pieglaudos viņam tuvāk. Devāmies laukā no istabas. Viņš apvija roku ap manu vidukli un pieglauda sev klāt. Pasmaidīju. Izgājām no skolas. Lietus bija silts. Pat patīkams. Tas samērcēja mūs, bet tas bija... interesanti. Devāmies uz dārza tālāko galu, kur bija sastādītas krāšņas rozes. Atminējos Stefana dāvināto ledusuguns rozi. Tā bija krāšņāka pat par šīm, smaržojošajām. Lēni staigājām pa labirintiem, kurus bija saveidojušas dobes. – Šeit ir skaisti. – nomurmināju. Slapjie mati man lipa pie sejas. Viņš apstājās un pievilka mani pie savām krūtīm. Kādu mirkli vienkārši stāvējām un izbaudījām viens otru. Viņš pacēla manu zodu.
- Tu esi skaista. – viņš nomurmināja. Viņa acis maigi raudzījās manī. Tās mirdzēja apkārtnes pustumsā. Pasmaidīju un saņēmu viņa plaukstu. Kādu mirkli vērāmies uz mūsu rokām. Viņš salika kopā mūsu pirkstgalus. Tad mūsu pirksti savijās. Paskatījos uz viņu. Stefans pieliecās man tuvāk un maigi noskūpstīja manas lūpas. Brīvo roku piespiedu viņa vaigam, bet otru paturēju viņa plaukstā. Mūsu lūpas kustējās dīvainā ritmā, liekot šķilt dzirkstelēm. Viņa roka apvijās ap manu vidukli un pievilka mani sev tuvāk. Viņš atrāvās. – Es mīlu tevi, eņģelīt. – Stefana lūpas klusi izveidoja vārdus. Pasmaidīju un noglāstīju viņa mitro vaigu. Viņš pievilka mani cieši sev klāt un apskāva. – Tu esi mana dzīve. – viņš čukstēja manos matos.
