***
4.
Samulsusi sēdēju uz gultas malas. Man bija piešķirta pašai sava istaba. Mani fascinēja istabas logs. Tas bija milzīgs un skatam pavērās ideāli kopts dārzs. Istaba bija moderni iekārtota. Gaišos toņos. Kādu mirkli blenzu uz logu. Ārpusē bija skolēni. Viņi bija dažādi. Katrs bija unikāls. Ar savām īpatnībām un raksturu. Piecēlos un izstaipījos. Šī nakts šeit bija nepierasta un baisa. Es nebiju radusi, ka istabā ir logi. Manējā nebija. Nebiju radusi arī pie istabas platības. Mana istaba bija uz pusi mazāka par šo. Mammas dotajā koferī biju uzgājusi naktskreklus un visādas rotaslietas, kuras viņa bija salikusi ar drēbēm. Tagad es jutos kā mākonis. Balta un pūkaina. Izņemot manus matus un spārnus. Piegāju pie loga un paraudzījos uz dārzu. Lielākā daļa pusaudžu sēdēja koku paēnā un rakstīja papīrus. Mazākie kopā dauzījās un spēlēja bumbu. Atskanēja klauvējiens pie durvīm.
- Jā? – atsaucos, nenovēršot skatienu no dārza.
- Ā, tu esi augšā. – tas bija Stefans. Pagriezos pret viņu un pasmaidīju. – Kā gulēji? – viņš ievaicājās.
- Ļoti nemierīgi. – atzinos un pagriezos atpakaļ pret logu. Viņš pienāca man blakus un nopētīja dārzu.
- Nepierasti, vai ne? – viņš iejautājās.
- Ļoti. – pamāju. – Mana istaba bija mazāka un tumšāka. – nomurmināju. Kādu mirkli valdīja klusums.
- Vai vēlies kaut ko ieēst? – viņš iejautājās.
- Nē. – bet mans vēders bija pretējās domās.
- Apģērbies. – viņš pasmaidīja un devās uz durvīm. – Es tev visu izrādīšu. – viņš piebilda un izgāja pa durvīm. Ķēros klāt koferim. Izvilku gaišus džinsus un topiņu. Iegriezu topiņam paraēlās svītras kā mamma. Iešuvu pogas vajadzīgajās vietās un aši uzstūķēju topiņu. Uzvilku džinsus un piegāju pie spoguļa. Tik skaidri es sevi redzēju pirmoreiz. Nopūtos un pieskāros savam vaigam. Es biju pārāk bāla. Novērsos, piegāju pie gultas un paņēmu vakardien vilktās botes. Uzvilku tās. Atvērās istabas durvis. Stefans atgriezās. Viņš klusējot piegāja pie loga un raudzījās laukā. Atvēru koferi un pārskatīju mammas saliktās matugumijas un rotas. Paņēmu neuzkrītoši melnu gumiju un sasēju matus nevīžīgā astē. Aste sniedzās līdz krustiem. Pievērsu skatienu Stefanam. Viņš bija aizdomājies. Piegāju pie viņa un paskatījos laukā pa logu. Viņš skatījās uz kādu meiteni. Meitenei bija skaisti, zīdaini blondi mati. Viņa runāja ar kādu puisi. Puisis bija Stefana vecumā un, tāpat kā Stefans un pārējie puiši, bija muskuļots. Viņam bija rudi mati. Paskatījos uz Stefanu.
- Vai tā ir viņa? Tava māsīca? – iejautājos. Viņš paskatījās uz mani.
- Jā. – Stefans pamāja. Pievērsu skatienu meitenei. Nekas neliecināja, ka viņa būtu atšķirīga. Viņai nebija spārnu. Vismaz tagad. – Viņu sauc Emma. – viņš nomurmināja. Pamāju un turpināju vērot Emmu. Rudais puisis sāka smieties un iebukņīja viņu. Emma izbāza mēli, izrāva kaut ko no puiša rokām un metās prom. Puisis smiedamies viņai sekoja. – Vai iesim? – Stefans pārtrauca klusumu. Pamāju. Viņš devās uz durvīm. Sekoju viņam. Man bija bail. Varbūt mani nepieņems? Vai arī es esmu tik dīvaina, ka neiederos pat šeit? Stefans atskatījās. – Nebaidies. Tev neviens nedarīs pāri. – viņš ieraudzīja bailes manās acīs. Pamāju un noriju kamolu. Viņš pasniedza man plaukstu. – Ar mani tu esi drošībā. – viņš nedroši nomurmināja. Saņēmu viņa plaukstu un saspiedu to. Stefans pasmaidīja un mēs devāmies ārā no manas istabas. – Šis ir gaitenis. – Stefans smejoties paziņoja. Iesmējos. – Mana istaba ir šī. – viņš norādīja uz pretējām durvīm manai istabai. – Ja tev kaut ko ievajagas, jebkad. Nāc pie manis. – viņš piebilda. Pamāju. Devāmies tālāk pa gaiteni. Tas bija ļoti garš. Nogriezāmies kādā mazākā gaitenī un devāmies tālāk. Viņš apstājās pie kādām milzīgām durvīm. – Šī ir ēdamzāle. – viņš paskaidroja un atvēra lielās durvis ar vienu, nevīžīgu rokas vēzienu. Skatam atklājās garas galdu rindas. Arī šeit bija pilns ar pusaudžiem un mazākiem bērniem. – Šeit visi sēž kur kurais. Nav noteiktu noteikumu. Visi ir vienlīdzīgi. – viņš pasmaidīja. Pamāju un jutu, ka žņaudzu Stefana plaukstu. Es biju pārbijusies. – Nāc. – viņš aplika roku ap maniem pleciem un veda tālāk. Dažu skatieni pievērsās mums. Es neredzēju dusmas, nepatiku vai kaut ko tādu. Viņu skatienos bija pieklājīga interese. Es viņiem biju jaunums.
- Eņģelis! – kāds mazs puisītis sajūsmā sasita plaukstas. Piesarku un novērsos.
- Ko tu vēlēsies? – Stefans ievaicājās.
- Es nezinu. – paraustīju plecus. Apsēdāmies pie galda.
- Kas tev garšo? – viņš ievaicājās.
- Viss, kas ir ēdams. – nomurmināju. Stefans iesmējās. Man blakus apsēdās mazais puisītis, kurš bija bļāvis, ka esmu eņģelis. Viņam bija biezi blondi mati un zilas, caururbjošas acis.
- Čau. Mani sauc Kristians. – viņš pasmaidīja.
- Esmu Aleksa. – atbildēju ar smaidu. Stefans pasmaidīja.
- Tu esi skaista. – Kristians pieskārās maniem sparniem, kuri uztraukumā noraustījās.
- Paldies. – samulsu un nolaidu skatienu.
- Kur tu viņu atradi? – Kristians pievērsa ziņkārīgu skatienu Stefanam. Iekodu lūpā.
- Nejauši satiku. – Stefans pievērsa skatienu man.
- Āā. – Kristians novilka.
- Jūs parunājaties. Labi? Es aiziešu un atnesīšu mums kaut ko ēdamu. – Stefans piecēlās un skrejošiem soļiem devās prom.
- Tev nav brāļu vai māsu? – Kristians piespieda vaigu galda virsmai un urbās manī.
- Man ir brālis. – nomurmināju.
- Kāpēc viņš nav ar tevi? – viņš savilka lūpas.
- Viņš ir normāls. – atteicu.
- Nevar būt! – Kristians protestēja. – Visām māsām un brāļiem ir spējas. Tās ir savādākas vai vājākas, taču tās ir! – viņš izsaucās.
- Nē. Kols ir pilnīgi normāls. – pasmaidīju.
- Nē. Tur ir jābūt kādam āķim. – viņš nopurpināja un neparasti nopietni pablenza sienā.
- Kādas ir tavas spējas? – iejautājos.
- Es kontrolēju metālu. – viņš paskatījās uz mani.
- Oho. – nomurmināju. Kristians pamāja. Stefans atgriezās, nesdams paplāti ar šķīvjiem. Viņš apsēdās man priekšā un nolika šķīvi. Piekrautu ar kartupeļiem, karbonādi un salātiem.
- Es nezināju cik tu apēdīsi. – Stefans taisnojās. Pamāju un paņēmu dakšiņu. Sāku ēst. Stefans ķērās klāt savai porcijai.
