***
3.
Truli blenzu griestos. Jau vairāk kā septiņas stundas es nebiju izkustējusies ne no vietas. Es negāju pakaļ ēdienam, kad mamma nolika šķīvi uz krēsla pie durvīm un pieklauvēja. Man bija vienalga. Jā, es biju briesmone. Nopūtos un beidzot piecēlos. Biju stīva no nekustēšanās. Piegāju pie galda un paķēru bioloģijas grāmatu. Uzšķīru lapaspusi, kuru Kols aizvēra, un sāku lasīt.
„ ...tiem veidojas dzimumšūnas, kurām saplūstot notiek abu vecāku īpatnību apvienošanās.” Manu lasīšanu pārtrauca durvju zvans.
- Kas tur, pie joda? – tētis burkšķēdams gāja atvērt ārdurvis. Ieklausījos.
- Labvakar. – kāda patīkama sievietes balss sveicināja.
- Labvakar. – tēvs mulsi atsaucās.
- Mēs vēlētos apraudzīt Aleksu Foksu. – sieviete mundri ierunājās.
- Ko? Kā..? – tēvs bija apstulbis. Samulsusi piecēlos no galda.
- Es, tēt. – Kols nomurmināja. Strauji piegāju pie durvīm un atrāvu tās vaļā. Sieviete uzlūkoja mani. Aiz viņas stāvēja Stefans un Kols. Vēl bars gaidīja pie mājas. Piesteidzos pie Kola un cieši apskāvu viņu. Tētis mulsi lūkojās manī.
- Briesmoni, pazūdi savā istabā un nerādies laukā! – viņš pavēlēja.
- Jūsu meita ir īpaša. Jums vajadzētu priecāties. – sieviete aizrādīja. Stefans pienāca pie manis un Kola.
- Priecāties par briesmoni?! – tēvs izgrūda.
- Kas tur ir? – mamma ienāca koridorā un sastinga, ieraudzījusi mani, Kolu, Stefanu un sievieti.
- Labvakar. – sieviete mundri atsaucās. – Es domāju, ka jūs būtu ļoti priecīgi, ja mēs uzņemtu jūsu meitu mūsu skolā. Viņa spētu apgūt dzīvei vajadzīgās prasmes neslēpjoties un attīstīt savas spējas, lai nepievērstu uzmanību sev. – sieviete laipni smaidīja.
- Jūs spējat palīdzēt manam bērnam? – mamma saviļnoti izgrūda. Tētis nikni palūkojās uz viņu.
- Protams. Ja vien jūs piekrītat, ka bērns dodas uz mūsu skolu. Aj, cik es esmu nepieklājīga! – sieviete iesaucās. – Atvainojos. Esmu Dženifera Greja, skolas direktore. – viņa pasmaidīja.
- Sāra Foksa. Šis ir mans vīrs, Geils Fokss. – mamma nomurmināja un panāca mums tuvāk.
- Man ir prieks iepazīties. – Dženifera pasmaidīja. – Tātad, jūs esat ar mieru? – viņa iejautājās.
- Protams! - Nē! – mamma un tētis unisonā noteica. Tikai katrs savu. Dženifera sarauca uzacis.
- Kāpēc gan nē, Foksa kungs? – Dženifera ievaicājās.
- Mans bērns neies nenormālo skolā! – tētis izgrūda un sakrustoja rokas uz krūtīm. Ievilku elpu.
- Geil, cik ilgi tu viņu turēsi istabā? – mamma ievaidējās. – Viņa ir savādāka. – viņa smagi nopūtās.
- Aleks, tu vēlies iet uz to skolu? – tētis ievaicājās. Izbijusies paskatījos uz viņu. Kols cieši mani apskāva.
- Es.. Jā. – nobuldurēju.
- Es domāju, ka mums vajadzētu apspriesties telpās, nevis uz durvju sliekšņa. – mamma neparasti nopietni noteica. Dženifera pamāja un iegāja iekšā. Stefans viņai sekoja kā miesassargs. Tētis domīgi soļoja nopakaļ. Mamma kādu mirkli vēroja mani un Kolu. – Iesim. – viņa nomurmināja un devās uz viesistabu. Kols satvēra manu plaukstu un vilka mani sev līdzi. Iegājām viesistabā. Tētis un mamma sēdēja uz dīvāna. Dženifera bija iekārtojusies klubkrēslā, bet Stefans stingi stāvēja aiz viņas muguras.
- Ej pie Stefana, eņģelīt. – Kols klusi nočukstēja un atlaida mani. Samulsusi palūkojos uz brāli. Viņš iedrošinoši uzsmaidīja un aizgāja apsēsties blakus mammai.
- Jūs esat ar mieru? – Dženifera ievaicājās. Pagriezos un aši piegāju pie Stefana. Viņš paskatījās uz mani un uzsmaidīja man. Atbildēju ar skatiena noduršanu.
- Jā. – mamma atsaucās.
- Lieliski. – Dženifera pasmaidīja.
- Vai mēs varēsim viņu satikt? – Kols ievaicājās. Apjautu, ka viņam sāp, ka nebūšu tuvumā. Paskatījos uz Kolu. Viņš knibināja pirkstus.
- Protams. – Dženifera atsaucās. – Jebkurā laikā. – viņa piebilda. Kols pacēla skatienu un viņa sejā bija parādījies smaids.
- Kā būs ar izmaksām? – mamma ievaicājās.
- Par to jums nav jāuztraucas. Viss ir nodrošināts divkārtīgi. – Dženifera atmeta ar roku. Tētis klusējot raudzījās Dženiferā. – Cik nopratu Aleksa nav devusies skolā?
- Nē. – mamma kaunpilni nolaida skatienu.
- Es viņai nesu grāmatas. – Kols palielījās. Tēvs uzmeta apstulbušu skatienu viņam.
- Skaidrs. – Dženifera pasmaidīja. – Vai jūs vēlēsieties tikt informēti par meitas atzīmēm vai nedarbiem? – viņa painteresējās.
- Protams. – mamma nomurmināja.
- Es domāju, ka tas būtu viss. Man ir jūsu adrese un telefonnumuri. Mēs sazināsimies. – Dženifera pasmaidīja. – Aleksa, varbūt tu vēlētos sakrāmēt savas mantas? – Dženifera pievērsa skatienu man.
- Labi. – nedroši atsaucos.
- Es palīdzēšu. – mamma nomurmināja un piecēlās. Devāmies uz manu istabu. Stefans man sekoja. Iegājām istabā. Mamma pagriezās pret Stefanu. – Vai tu varētu mūs atstāt divatā? – viņa palūdza. Stefans uzmeta man vaicājošu skatienu. Pamāju. Viņš apgriezās un aizgāja. Mamma pagriezās pret mani. Noriju kamolu. Es biju viņas kopija. Man bija tie paši garie, lokainie, tumšie mati un trauslais augums. No tēta man bija tikai tumšās, dziļās, zaļās acis un lūpu forma. Mamma klusējot raudzījās manī. Nolaidu skatienu. Viņa mani apskāva. – Piedod man. Lūdzu. Es nedrīkstēju pieļaut, ka tu nemācies un dzīvo kā cietumniece. – viņa čukstēja manos matos. Mani spārni izpletās un sakļāvās ap viņu. Viņa sarāvās. Apviju rokas ap viņu un cieši pieglaudos viņai. Likās, ka caur mums strāvo trīspadsmit gadus ilgas prombūtnes mīlestība.
- Es mīlu tevi, mamm. – nočukstēju. Viņa iešņukstējās.
- Es atvainojos. – Dženifera pasmaidīja un izgāja no istabas, knapi ienākusi. Mamma atlaida mani un noslaucīja asaras. Mani spārni sakļāvās atpakaļ.
- Nekas. Es vēl piedzīvošu laikus, kad tu iesi uz randiņiem un lūgsi izvēlēties kādu kleitu labāk vilkt. – viņa izspieda smaidu.
- Noteikti. – pasmaidīju.
- Kravājies. Es tūlīt.. – viņa nomurmināja un izmetās no istabas. Piegāju pie skapja un sāku kraut ārā drēbes. Man to nebija daudz. Tikai vienkāršas, ko vilkt pa mājām, lai ir ērti. Mamma ienāca atpakaļ istabā, nesdama ceļojumu koferi un pāris maisiņus. Viņa ielika koferi gultā un atvēra to. Samulsusi skatījos uz viņu. Nolikusi maisiņus gultā, viņa pievērsās man. – Nāc. Man priekš tevis kaut kas ir. – viņa pasmaidīja un ķērās klāt maisiņiem. Lēni piegāju pie viņas un pētīju drēbi, ko viņa izvilka no maisiņa. Tā bija gara kleita. Melna, ar atkailinātu muguru un platu jostu ap vidu. – Šo tu varēsi vilkt, ja būs kāds saviesīgs pasākums. – viņa pasmaidīja un pielika pie manām krūtīm kleitu. Pamāju. Viņa to salocīja un ielika koferī. Viņa ķērās klāt maisiņam. – Te ir jauni džinsi, stilīgi topiņi un viskaut kas tāds. – viņa nomurmināja un, salokot katru drēbi, lika tās koferī. Koferis lēnām pildījās. Tad viņa ķērās klāt lielākajam maisiņam. Tajā atradās pāris kurpju kastes. – Pie melnās kleitas tev piestāvēs šīs. – mamma nomurmināja un atvēra kurpju kasti. Tajā bija kurpes uz papēdi, aiztaisāmas ar siksniņām, kuras bija jāapvij ap kāju. Viņa tās ielika koferī. Tad viņa ņēma ārā augstās botes, ar krāsainām šņorēm. Arī tās viņa salika koferī. Koferis bija pilns. – No tām drēbēm neņem nevienu. – viņa nopūtās. Pamāju. – Nāc. – viņa paņēma mazāko maisiņu un devās uz vannasistabu. Sekoju viņai. Iegājām vannasistabā. – Ģērbies nost. – viņa pasmaidīja un izkravāja maisiņu. Paklausīju. – Āh, spārni! – viņa iesita sev pa pieri un izjoza no vannasistabas. Paķēru dvieli un apviju to pa sevi. Pēc mirkļa viņa bija atpakaļ ar šķērēm, adatu un pogām. – Tu neuzvilksi to topu. – viņa nopūtās un izņēma no maisiņa melnu, pieguļošu topu. Viņa iegrieza topā divas, paraēlas svītras. Taisni kā radītas maniem spārniem. – Tas būs jāvelk no apakšas uz augšu. – mamma iesmējās. Pamāju un vēroju viņu. Viņa izņēma no maisiņa melnu apakšveļas komplektu un pasniedza to man. – Uzvelc. – viņa pasmaidīja. Paklausīju. Vienīgās problēmas sagādāja krūštura aiztaisīšana. Tā slēdzis bija jāaizver zem spārnu vietas. Mamma palīdzēja. – Lūk. – viņa pamāja un no apakšas sāka vilkt topu. Tas izdevās viegli, jo biju slaida. Grūtāk gāja ar roku dabūšanu vietās. Smiedamās iedabūjām tās vietā. Tad mamma ķērās klāt topa aizmugurei. Viņa iebīdīja topu tā, lai svītras būtu spārniem piemērotas. Tad viņa iešuva pogas saskares vietās, lai tops nešļuktu nost dēļ spārniem. – Tagad vajadzētu būt labi. – viņa sprieda. Izpletu spārnus. Tops bija ideāls. – Lieliski. – viņa pasmaidīja. Iesmējos. Viņa izņēma no maisiņa melnus, pieguļošus džinsus un iedeva tos man. Uzvilku tos. Tie bija kā uzlieti. Tad viņa man pasniedza baltas augstās botes. Uzstūķēju tās. Arī tās man derēja. Piecēlos kājās. Viņa mani aplūkoja. – Tu izskaties ideāli. – viņa nopūtās. Apskāvu viņu.
- Paldies. – nočukstēju.
- Eņģelīt, tev ir jādodas. – Kols ienāca vannasistabā. – Oho! – viņš noelsās un pienāca pie manis. Pasmaidīju. – Jā. Man ir sasodīti skaista māsa. – viņš nomurmināja un apskāva mani.
- Paldies, brāl. – samulsu. Viņš iesmējās un atlaida mani.
- Tev ir jādodas. Apsoli, ka zvanīsi. – viņš izvilka no kabatas telefonu un pasniedza to man.
- Es ar to nemāku rīkoties. – nomurmināju.
- Stefans tev palīdzēs. – viņš pasmaidīja. Pamāju un paņēmu to.
- Apsolu. – pasmaidīju. Mamma smaidot uz mums skatījās.
- Mums ir jādodas, Aleks. – Stefans nedroši ienāca vannasistabā. Paskatījos uz viņu un pamāju. Kols atlaida mani un es devos līdzi Stefanam. Paņēmu koferi no gultas un devos laukā no istabas. Stefans pienāca pie manis un izņēma koferi no rokām. Samulsusi paskatījos uz viņu.
- Es nesīšu. – viņš paskaidroja un devās laukā no mājas.
- Atā, enģelīt! – Kols iebrēcās. Apgriezos un pasmaidīju. Viņš pieskrēja pie manis un apķērās ap kaklu. – Zvani. – viņš piekodināja.
- Protams. – pasmaidīju un cieši apskāvu viņu.
