***
20.
Biju pieplakusi helikoptera logam. Maikls man blakus nemierīgi dīdījās. Paskatījos uz viņu.
- Ja viņi mums neticēs? – iejautājos.
- Tu parādīsi spārnus. – viņš atburkšķēja.
- Paldies. – kādu mirkli domīgi pētīju viņu. Viņš bija riskējis un apzvanījis savus draugus, kuri bija ar mieru palīdzēt. Un tādu bija diezgan daudz. Viņš pamāja. Jutu, ka helikopters lēni nolaižas. Atskanēja sirēnas. Gluži kā manā skolā. Tas lika sirdij dīvaini sažņaugties. Manīju, ka arī šeit bija dārzs. Visi, kas tajā atradās, metās iekšā skolā. Jutu, ka satveru Maikla plaukstu un sažņaudzu to. Helikopters nolaidās. Maikls izkāpa un izcēla mani no helikoptera. Nostājos. Skatījos kā divpadsmit helikopteri nolaižas. No tiem kāpa ārā Maikla draugi. Viņi visi bija sagatavojušies aizsargāt bērnus, kuri bija šajā ēkā, neatkarīgi ar kādām spējām viņi ir. – Dosimies iekšā. – devos uz skolas durvju pusi. Pagriezos un uzlūkoju visus vīriešus. Viņi bija sastājušies kā karagājienā. – Nesastājieties tik... formāli. – novicināju rokas. – Jūs viņus tikai sabaidīsiet. – paskaidroju. Visi pamāja un sagāja vienā lielā mučkulī. Iesmējos. Skats bija uzjautrinošs. Devāmies iekšā skolā. Skatam pavērās tāds pats skats, kā manā skolā. Visi puiši bija aizvilkuši meitenes sev aiz muguras. Nopūtos un novilku Maikla ādas jaku. Man apakšā bija melns topiņš ar atkailinātu muguru. Izlaidu spārnus. Dažu acīs parādījās izbrīns. Mums pretī iznāca vīrietis. Šīs skolas direktors.
- Ko jūs vēlaties? – viņš piesardzīgi ievaicājās.
- Mēs nākam jums palīdzēt. Tuvākajā laikā šeit ieradīsies vienība, kuras mērķis ir iznīcināt visus šīs skolas audzēkņus. – mana balss skanēja skaidri. Daudzi sarāvās. Maikls nostājās man blakus un pamāja.
- Tu taču esi Belfūrs! – direktors izsaucās. Maikla sejai pārskrēja nepatika. – Teilors mums uzbruks? – viņš dumji pārjautāja. Maikls klusējot pamāja. – Tad tāpēc Dženifera vairs neatbildēja uz izsaukumiem. – direktora skatiens satumsa un pievērsās man. Novērsos, jo acīs saskrēja asaras. Viņš bija aizskāris tabu. – Labi. – direktors smagi nopūtās un pamāja dažiem skolēniem. Viņi izklīda un devās uz kādu noteiktu vietu. – Paldies par palīdzību. – direktors uzrunāja mani.
- Pasakieties viņam. – atburksķēju, apcirtos un devos laukā. Visi Maikla draugi dīvaini manī noraudzījās. Ievilku spārnus un devos prom. Man vajadzēja pabūt vienai. Aiz augļudārza stiepās mežs. Iegāju tajā. Kādu mirkli bezjēdzīgi klaiņoju pa to.
- Aleksa! – sadzirdēju saucienu. Nopūtos, apgriezos un devos pretī Maiklam. Viņš uztraucās. Dīvaini. Spārdot zemi, devos pie viņa. – Tu nedrīksti tik vienkārši kaut kur pazust! – viņš apsūdzēja.
- Aha. – atburkšķēju. Maikls smagi nopūtās.
- Ejam. Deivids grib ar tevi parunāt. – viņš nomurmināja un devās atpakaļ uz skolu. Neizkustējos ne no vietas. Viņš pagriezās un, saraucis uzacis, blenza manī. – Tu nāc? – viņš iejautājās. Nopurināju galvu. Maikls pienāca pie manis. – Kāpēc? – viņš ievaicājās.
- Viņš runās par... – ievilku elpu un salūzu. Asaras plūda pār maniem vaigiem. Nokritu ceļos un apliku rokas sev ap vidukli.
- Viņš nerunās. – Maikls centās mani nomierināt.
- Viņš jau runāja. – izspiedu un paslēpu seju viņa ādas jakā. Viņš apvija rokas ap mani.
- Nerunās. Vairs ne. – Maikls čukstēja. – Neraudi, lūdzu. – viņš izņurdēja. Pamāju un centos apturēt savas asaras. Man bija jābūt stiprai. Es biju slepkava. Tagad dzīvi regulēšu es.
***
Pēc divām dienām
- Viņi tuvojas. – paziņoju rācijā.
- Malacis. – Maikls atburkšķēja. Nolaidos zemāk, lai saredzētu Teiloru. – Nerīkojies. Mēs esam gatavībā. – Maikls komandēja. Sakodu zobus. Man gribējās nolaisties un pašai savām rokām apgriest visiem sprandu. Bet viņi saskarsies ar daudz lielākām un nepatīkamākam nepatikšanām. Pasmīnēju. Man bija taisnība. Teilors rīkojās pēc vecā scenārija. Uzbrukt naktī. Vienīgais, kas bija manījies, bija tas, ka viņš nelidoja ar helikopteriem. Diemžēl, viņam par sliktu, es biju nomodā. Mani spārni mani pārvietoja pa gaisu bez skaņas.
- Viņiem līdzi ir trollis. – noelsos, saskatījusi briesmīgo radījumu, kurš bija, apmēram, četrus metrus garš. Bez skaņas nolaidos augstākajā eglē un blenzu.
- Sasodīts. – Maikls novilka. – Labi. Neuztraucies. Mums tāpat ir pārsvars. – viņš nopurpināja.
- Un mūsu pusē ir spējas. – piebildu un pamāju.
- Mh. – Maikls atburkšķēja. Sastingu. Trollis kādu mirkli ošņāja gaisu. Tad, izgrūdis briesmīgu brēcienu, metās uz egles pusi. Aši uzšāvos debesīs. Dzirdēju, ka egle ar krakšķi nolūst.
- NOMIERINIES! – atskanēja pavēlošs brēciens un pātagas cirtiens. Tātad trollis bija tikai mūsu iebiedēšanai. Trollis nebija viņu pusē. Tas bija paverdzināts.
- Trollis nav viņu pusē. Tas ir paverdzināts. – ziņoju.
- Opā. – Maikla balsī ieskanējās ļauna nots. Pasmaidīju un uzņēmu kursu uz skolu.
- Es lidoju atpakaļ. Nenošaujat mani. – iespurdzos. Maikls iesmējās. Sāku lidot straujāk. Pēc brīža jau biju pie skolas, kur mani sagaidīja Maikls. Viņš smaidīja. Nolaidos un ievilku spārnus. Viņš pasniedza man savu jaku. Paņēmu to un uzvilku. – Paldies. – nopūtos. Maikls mani simpatizēja. Tomēr es neuzdrošinājos skatīties uz viņu kā brīvu vīrieti. Es viņu varēju zaudēt jebkurā laikā. Tas būtu pārāk sāpīgi.
- Nāc. – Maikls pasmaidīja un devās iekšā skolā. Sekoju viņam. Mazliet nācās pielikt soli, lai neatpaliktu no viņa. Iegājām skolā. Man pievērsās daudzi skatieni. Viņiem es biju kļuvusi par varoni. Uzsmaidīju kādam puikam. Viņš piesarka un novērsās. Puisis man atgadināja Kolu. Jutu, ka sirds krūtīs sažņaudzas. Joprojām bija sāpīgi. Visi bija saspringti. Maikls veda mani uz mūsu darbistabu. Tajā bija ievestas speciālas iekārtas un visādi instrumenti, un ieroči. Tajā bija arī televizori, kuros varēja redzēt katru skolas teritorijas vietu. Visur bija novērošanas kameras. Iegājām tajā un atspiedāmies pret vienu no galdiem. – Manuprāt, viņi nāks caur šejieni. – Maikls norādīja uz vienu no televizoriem. – Viņiem tā vieta ir visizdevīgākā. – viņš koncentrējās uz monitoru.
- Jā. – piekritu un pārskatīju plašo telpu. Viss joprojām bija savās vietās. Vienīgi ieroči bija paņemti. – Man ienāca prātā, ka es varu atbrīvot trolli. Viņš neizskatījās diez ko laimīgs. – pasmaidīju.
- Jā. – Maikls negribīgi atsaucās. Paskatījos uz viņu un saraucu uzacis. Viņš sakodis zobus vērās sienā.
- Man nepatika tavs piekrišanas tonis. – nomurmināju.
- Tāpēc, ka tu vari ciest. – viņš atrūca un ieskatījās tieši manās acīs. Sarāvos. Tas atgādināja Stefana draudīgo skatienu.
- Maikl, jebkurš var ciest! Arī tu! – prostestēju.
- Es esmu vīrietis! – viņš atcirta. Kādu mirkli blenzu viņa zaļajās acīs.
- Es vienalga došos. Tā ir mana cīņa. – izburkšķēju. Viņš satvēra manu zodu.
- Tad zvēri, ka būsi uzmanīga. – viņš pavēlēja. Noriju kamolu.
- Es zvēru. – nočukstēju. Viņš pieliecās un maigi noskūpstīja manas lūpas. Tas bija viens, sasodīti maigs skūpsts. – Maikl. – klusi protestēju. Viņš piecēlās un nostājās man priekšā.
- Tu esi īpaša sieviete, Aleksa. Piedod par manu nepieklājību. – viņš atvainojās un viņa lūpas no jauna piekļāvās manām. Un es ļāvu tām skūpstīt mani. Iespējams, ka šī diena ir pēdējā manā dzīvē. Es neko vairs nezaudēšu. Man nemaz nebija ko zaudēt. Apviju rokas ap viņa kaklu un pievilku viņu sev tuvāk. Viņš uzsēdināja mani uz galda un cieši apskāva. Apviju kājas ap viņa vidukli un maigi iekodu viņa apakšlūpā. Jutu, ka mans ķermenis tiecās pēc viņa. Viņa rokās bija drošības sajūta. Likās, ka viņš dziedē mani. Manas sirds drumslas vācās kopā. Akmens kļuva mīksts. Atrāvos no viņa lūpām un pieskāros viņa sejai. Mani pirksti noglāstīja katru milimetru viņa sejā. Iegaumēju katru vaibstu.
- Es vēlētos, kaut mums būtu vairāk laika. – nočukstēju. Un es nenožēloju nevienu sasodīto vārdu.
- Mums tā nav. – viņš iekunkstējās. Piespiedu lūpas viņa pierei.
- Būs. – es cerēju. Ļoti cerēju. Vienīgais, kas mirs, būs Teilors, ne manas cerības.Viņš smagi nopūtās un atlaida mani.
- Dosimies. – viņš skumji pasmaidīja. Pamāju un noslīdēju no galda. Devāmies uz zāli.
