Atvainojos, ka tik ilgi bija jāgaida turpinājums, taču es biju Lietuvā un netiku pie neta, lai ieliktu nākošo daļu.
Tad, nu lūk. Otrā Melnās pērles nodaļa.
***
2.
Blenzu matemātikas grāmatā. Galīga ķēpa. Kols bija paņēmis grāmatu kaudzi no bibliotēkas. Man bija jāmācās. Viņš tā paziņoja. Viss man padevās. Izņemot matemātiku. Nekas nebija sarežģītāks par to. Nopūtos un noliku grāmatu malā. No tās man jau sāka sāpēt galva. Paņēmu bioloģijas grāmatu un sāku lasīt.
„ Dzīvniekiem, tāpat kā augiem, ir divi vairošanās veidi : bezdzimumvairošanās un dzimumvairošanās. Bezdzimumvairošanās gadījumā pēcnācējus rada viens dzīvnieks. Visvienkāršākais bezdzimumvairošanās veids ir dalīšanās uz pusēm. Tā raksturīga vienšūņiem un plakantārpiem. Medūzām, hidrām, koraļļiem ir cits bezdzimumvairošanās veids – pumpurošanās. No mātes organisma kā neliels atzarojums pakāpeniski izaug jauns organisms, kurš vēlāk atdalās un uzsāk patstāvīgu dzīvi.
Dzimumvairošanās gadījumā pēcnācēju radīšanā piedalās divi vecāki...” pārtraucu lasīt, jo man bija jāpaķiķina. Atvērās manas istabas durvis. Kols iesoļoja iekšā. Pasmaidīju un paskatījos uz viņu.
- Sveika, eņģelīt. – viņš apsēdās man blakus un pasmaidīja.
- Sveiks. – apskāvu viņu.
- Par ko tu tur lasi? – viņš iesmējās.
- Par dzīvnieku vairošanos. – iespurdzos. Viņš ieķiķinājās un aizvēra grāmatu. Pasmaidīju. – Ejam. – viņš piecēlās un soļoja uz durvīm.
- Kur? – iejautājos.
- Laukā. – viņš paziņoja un atvēra istabas durvis.
- Vakar tas nogāja greizi. – atgādināju.
- Tas bija tikai Deivs un Stefans. – viņš paraustīja plecus.
- Ja mēs iekulsimies nepatikšanās... – nogrozīju galvu.
- Neiekulsimies. – viņš pārliecināti noteica. Pamāju un sekoju viņam. Man patika saule. Es nespēju to noliegt. Izgājām laukā no mājas un metāmies uz ābeļdārzu. Iesmējos. Man patika skriet. – Neapsmej mani. – Kols ierūcās. Iesmējos.
- Tas nebija par tevi. – pasmaidīju, bet tad sastingu. Stefans sēdēja pie vienas ābeles, ieracies papīros.
- Kas, eņģelīt? – Kols sarauca uzacis.
- Viņš. – norādīju uz puisi.
- Ā. – Kols pamāja un devās pie viņa.
- Kol, tā nav laba ideja. – nomurmināju. Mani spārni, sajuzdami nepatikšanas, pieplaka manai mugurai. Viņš neklausījās manī un piegāja pie Stefana. Stefans pacēla skatienu un uzlūkoja Kolu. Redzēju, ka viņi sarunājas. Uz mirkli Stefana skatiens atklīda pie manis. Novērsos un nopētīju kādu vaboli, kas rāpoja garām.
- Nāc, eņģelīt! – Kols uzsauca man. Pacēlu skatienu un nedroši lūkojos uz Stefanu. Viņš ignorēja manu skatienu un turpināja rakstīt savus papīrus. Ievilku elpu un devos pie viņiem. Kols bija iekārtojies blakus Stefanam un, saraucis uzacis, skatījās, ko viņš raksta. Apstājos mazu gabaliņu nostāk no viņiem un apsēdos zālē. Man tā patika. Izdvesu klusu nopūtu un apgūlos. Pie spārniem biju pieradusi. Tie netraucēja ne sēdēt, ne gulēt. Raudzījos mākoņos, kuri slīdēja garām, dažreiz aizklājot sauli. Kāds taurenis palidoja man garām. Man gribējās lidot tam līdzi. Piecēlos sēdus un uzmeklēju tauriņu. Tas bija nosēdies uz kāda zālesstiebriņa. – Tevi kaut kas nomāc? – Kols apsēdās man blakus.
- Nē. Kāpēc tu tā domā? – iejautājos un noglāstīju brāļa vaigu.
- Tu izskaties skumja. – viņš paraustīja plecus.
- Es jūtos ideāli. – pasmaidīju un nogūlos atpakaļ zālē. – Tas mākonis izskatās pēc kurpes. – iesmējos un norādīju uz dīvaino mākoni. Kols apgūlās un iespurdzās, ieraudzījis mākoni.
- Tas izskatās pēc vidējā pirksta. – viņš sāka smieties. Iespurdzos. Stefans apgūlās man otrā pusē. Apklusu un samulsusi paraudzījos viņā. Kols sāka smieties. – Jukusī trijotne. – Kols paziņoja. Stefans iesmējās un paskatījās uz mani. Es vēljoprojām samulsusi blenzu uz viņu. Viņš biedēja mani.
- Es nekodīšu. – Stefans pasmaidīja.
- Jā. – Kols apstiprināja. Pamāju, bet nenovērsu skatienu no Stefana. Viņam bija hipnotizējoši brūnas acis. Tajās bija kaut kas, kas pievilka un atgrūda reizē. Neparasts un nebijis. Spēji piesarku un novērsu skatienu. – Ziloņa snuķis. – Kols paziņoja. Sākām smieties.
- Tie spārni ir īsti, vai ne? – Stefans pēkšņi ievaicājās. Saspringu, bet klusēju.
- Jā. – Kols apstiprināja manā vietā un piecēlās sēdus. Stefans darīja tāpat. Samulsusi piecēlos sēdus un paskatījos uz abiem puišiem.
- Kāpēc tu tos neierauj? – Stefans pievērsa ziņkārīgu skatienu man.
- Kā, lūdzu? – saraucu uzacis. Kols pievērsa ieinteresētu skatienu Stefanam.
- Tu tos varētu ieraut sevī atpakaļ un tev nebūtu jāslēpjas. – Stefans paskaidroja.
- Ja? – Kols ievaicājās. Stefans pievērsa skatienu viņam. – Kā tu to zini? – Kola balsī bija neatlaidība.
- Es.. – Stefans pēkšņi aprāvās.
- Saki taisnību! – Kols pavēlēja.
- Viņa nav tāda vienīgā. – Stefans atčukstēja.
- Tu arī esi? – Kols pārsteigti izsaucās.
- Nē. Mana māsīca. – Stefans nomurmināja. Jutu, ka viņš kaut ko noklusē. Pievērsu ciešu skatienu viņam.
- Kā to var iemācīties? – klusi ievaicājos.
- Viņa iet speciālā skolā. – Stefans negribīgi atbildēja. Kols ieņurdējās.
- Nē. Es viņu nekur nelaidīšu! – Kols izgrūda un satvēra manu plaukstu.
- Arī tu tajā ej. – skatījos tieši Stefana acīs. Viņš lēni pamāja. – Vai tev arī ir spārni? – iejautājos.
- Nē. – viņš nopūtās.
- Tad, kāpēc? – samulsu. Viņš novērsās. Kols ieinteresēti pētīja Stefanu. – Stefan? – izrāvu viņu no pārdomām.
- Es valdu pār stihijām. – viņš klusi nočukstēja. Knapi sadzirdēju.
- Ko? – Kols nebija dzirdējis. Mēmi lūkojos Stefanā. Stefans nopūtās un ar plaukstu pieskārās zāles pleķītim. Tas sasala un mirdzēja saulē kā kristāls. Kols noelsās. Stefans pārlaida plaukstu par pleķīti. No viņa plaukstas izšāvās maza uguns strūkla, kura izkausēja ledu un sadedzināja zāli.
- Nedari tā! – iebrēcos un pielecu kājās. – Tu to nogalini! – ievaidējos. Stefans samulsis raudzījās manī. Arī Kols. Šausmās blenzu un zāles pleķīti, kurš bija izdedzis melns. – Tas ir miris. – nopūtos un paglūnēju uz Stefanu. Stefans pārlaida plaukstu pār zāles pleķīti un tur momentāli sāka dīgt jauna zāle. Kols joprojām blenza.
- Es valdu pār visām stihijām. – Stefans paskaidroja. Ievilku elpu un apsēdos viņam blakus.
- Vai tas ir grūti? – ievaicājos.
- Jā. – Stefans pamāja. – Ir jāprot savaldīties.
- Kādā ziņā? – nesapratu. Kols ieinteresēti klausījās.
- Es nedrīkstu atbrīvot savas dusmas vai bēdas. – Stefans nomurmināja.
- Kas notiek, ja tu nesavaldies? – ievaicājos.
- Kaut kas uzsprāgst. Parasti tā ir kāda ūdens truba kāda mājās vai arī negaiss. – Stefans vainīgi pasmaidīja. Pamāju.
- Mums jādodas, eņģelīt. – Kols nomurmināja un pieleca kājās. Sekoju viņa piemēram. Stefans piecēlās. – Atā, Stef. – Kols uzsauca un devās uz māju.
- Uz tikšanos. – klusi nomurmināju un devos līdzi Kolam. Stefans pamāja un, savācis savus papīrus, devās prom. Iegājām mājā, taisnā ceļā devos uz savu istabu.
- Es atnesīšu tev kaut ko garšīgu, eņģelīt. – Kols pasmaidīja un devās uz virtuvi. Pamāju un apgūlos gultā. Domīgi vēros griestos. Es nebiju vienīgā... Es vēlējos iemācīties kontrolēt savus spārnus. Es nevēlējos slēpties. Vairs ne. Bija skola. Tādiem kā es. – Tev garšo zemenes, vai ne? – Kols ienāca istabā, nesdams trauku ar saldējumu un zemenēm.
- Laikam. – aizdomājusies nomurmināju. Viņš apsēdās uz gultas malas un raudzījās manī.
- Tu taču nedosies prom, vai ne? – Kols skumji lūkojās manī. Piecēlos sēdus un nopūtos.
- Es nevēlos slēpties, Kol. – nomurmināju. – Vēlos iemācīties kontrolēt spārnus un dzīvot kā jebkurš normāls cilvēks. – paskatījos uz saviem spārniem.
- Bet, tu neesi jebkurš cilvēks! Tu esi īpaša! – Kols izgrūda un ielika saldējuma trauku manās rokās.
- Tev es liekos īpaša. Citiem es esmu pretīga. – nopūtos. Viņš atspiedās pret manu plecu.
- Es negribu, lai tu dodies prom. – viņš ievaidējās.
- Bet es atgriezīšos. – ieminējos.
- Tevi šeit neviens negaidīs. – mūs sabiedēja tēta balss. Viņš stingi stāvēja durvīs un nikni lūkojās uz mums.
- Nav taisnība! Es gaidīšu! – Kols, niknumā drebot, pieleca kājās.
- Neiejaucies! – tētis uzbrēca. Salecos. – Kā tu uzdrīkstējies pārkāpt mūsu likumus, lienot pie šī mošķa?! – viņš brēca.
- Geil, nomierinies. – mamma uzlika plaukstu uz viņa pleca.
- Nē, Sāra! Viņam jāsaņem sods! Mums ir likumi, kuri jāievēro! – viņš dusmīgi uzšņāca. Mātes sejā skaidri bija lasāmas skumjas. Kols spītīgi apsēdās man blakus un atstutējās pret manu plecu. Likās, ka tētim zūd runasspējas.
- Geil, viņa ir mūsu meita. – mamma iebilda.
- Briesmonis! – tētis atrūca. Jutu, ka acīs sariešas asaras, taču es turējos. Es biju zvērējusi, ka izturēšu jebkādu attieksmi pret sevi no pārējiem. Kols pēkšņi pieleca kājās un izbrāzās no istabas. Nākamajā mirklī aizcirtās ārdurvis. Tētis kādu mirkli nikni lūkojās manī. Tad istabas durvis tika aizcirstas. Aizslaucīju kādu muļķa asaru, kas izlauzās un atkritu gultā. – Kur ir tas sīkaļa? – dzirdēju tēti nikni slājam prom.
- Nomierinies, Geil. – mamma satraukti nomurmināja. Arī viņas soļi attālinājās.
