***
18.
Pēc divām dienām.
Mēmi raudzījos Teilorā. Viņš izslējies stāvēja savas armijas priekšā. Nodrebēju. Stefans piegāja man priekšā un nošņācās. Viss bija apgriezts kājām gaisā. Kaut kas bija nogājis greizi. Asaras ritēja pār maniem vaigiem. Pat ja man būtu jārunā, es to nespētu. Visapkārt valdīja īsts haoss. Bērnu līķi gulēja mums apkārt. Valdība bija iebrukusi nakts laikā. Jutu, ka trīcu. Manu acu priekšā rēgojās Kola sāpēs saviebtā seja. Viņš bija miris. Tāpat kā Emma, Kristians, Dženifera un Fēliksa. Railijs piekliboja pie mums un nostājās, gatavs aizsargāt mani. Iekunkstējos. Mēs bijām palikuši trīs. Es, Stefans un Railijs. Izskatījās, ka Teilors negrasās apstāties. Viņš bija nolēmis mūs iznīcināt. Man bija auksti. Biju vienā naktskreklā. Arī abi puiši trīcēja. Aukstais nakts gaiss ieplūda no atvērtajām durvīm. Teilora acīs nebija manāmas nekādas emocijas par nodarīto. Viņam nerūpēja neviens no bērniem, kurš šeit gulēja. Viņa sirds bija akmens. Noriju kamolu. Likās, ka laiks ir sastindzis. Mēs nekustīgi vērāmies viens otrā. Vīrieši bija gatavi piebeigt mūs. Bija tikai jāsagaida Teilora rokasmājiens. Es zināju kā izskatās katrs bruņotais vīrs. Viņus es pazītu jebkurā diennakts laikā. Sakodu zobus, lai tie neklabētu. Zālē ienāca jauns vīrietis. Viņam varēja būt divdesmit septiņi. Viņš neiederējās sastingušo vīriešu vidū.
- Tēvs, tas ir par traku. – vīrietis piegāja pie Teilora. Noriju sāpju kamolu, kas ar katru brīdi kļuva arvien nepatīkamāks. Redzēju, ka vīrieša skatiens pievēršas man. Tas pārslīdēja manam augumam. Notrīsēju un novērsos no zaļajām acīm, kas urbās manī. Stefans un Railijs bija pilnībā sastinguši. Un pēkšņi atskanēja šāviena troksnis. Stefans sabruka. Iekliedzos un metos pie viņa.
- Šie divi nav vairs bīstami. – Teilors lepni paziņoja. Nokritu ceļos Stefana priekšā un satvēru viņa seju.
- Nē, Stef. – iekunkstējos. Jutu, ka manas asaras līst uz viņa sejas.
- Nevajag... mīļā. – viņš izspieda un aizvēra acis. Pār viņa lūpu kaktiņu notecēja maza asinsstraumīte. Railijs piekliboja pie manis un nokrita ceļos man blakus. Stefana elpa kļuva arvien seklāka.
- Es mīlu tevi, Stefan. – drudžaini čukstēju. Viņa roka spēcīgi satvēra manu delnu.
- Es esmu ar tevi. Vienmēr. – viņš pārvēla pār lūpām. Teilors nicīgi noraudzījās mūsos. Vīrieša sejā bija nožēla. Stefana sirdspuksti kļuva arvien lēnāki. Piespiedu seju viņa krūtīm. Jutu, ka žņaudzu viņa roku. Railijs pieskārās manai rokai. Atgrūdu to un spēcīgi iezvēlu viņam. Viņš atslēdzās. Bruņotie vīrieši lēni izklīda. Teilors nospļāvās un devās prom. Vīrietis palika. Centos apvaldīt elsas. Stefana sirds apklusa. Iešņukstējos. Pēkšņi atskanēja šāviens. Railija mugurā parādījās lodes pēdas.
- Tā būs drošāk. – Teilors pasmīkņāja un devās prom. Sabruku pār Stefana krūtīm un nekustējos. Visi, kurus mīlēju, bija miruši. Man nebija neviena, kam es būtu svarīga. Neviena. Es biju tukša čaula. Es tikai eksistēju. Šajā pasaulē man bija lemts būt nelaimīgai. Es biju nolādēta jau no dzimšanas. Man nevajadzēja būt. Asi ievilku elpu. Ja manis nebūtu... Iespējams, viņi visi būtu dzīvi. Kols nebūtu atklājis savas spējas. Viņš nebūtu šeit. Un Stefanu, Dženiferu, Kristianu, Emmu un Railiju es nepazītu. Mani neplosītu šīs nolādētās sāpes. Es vēlējos gulēt viņiem blakus, līķu kaudzē.
- Meitenīt... – vīrietis līdzjūtīgi nomurmināja un notupās ceļos, man līdzās.
- Pazūdi. – izšņācu. Vīrietis piecēlās un pagāja nostāk no manis. Jutu Stefana ledusauksto ķermeni. Tas vairs nekad nebūs silts. Mani neapskaus siltās, spēcīgās rokas. Viņa lūpas nekad vairs nepiekļausies manējām. Tas viss bija pagātne. Nekas neeksistēja. Vairs neeksistēja.
***
Truli blenzu laukā pa logu. Es vēlējos tikt prom. Braucu jau četras stundas. Daži dīvaini manī noraudzījās. Es izskatījos dīvaini. Man līdzi bija divi, piekrauti koferi. Es braucu prom. Nē, es bēgu no sevis. Bezjēdzīgi. Viņš bija visur. Stefans. Viņa pieskārieni uzliesmoja un man bija jāsakož zobi, lai nekliegtu. Uzvilku saulesbrilles un ļāvu asarām ritēt. Autobuss apstājās, lai uzņemtu nākamos pasažierus. Tad tas atsāka ceļu. Manu ceļu, pretī jaunai dzīvei. Kā es cerēju. Tuvojās mana pietura. Aizslaucīju asaras un paņēmu koferus. Sagatavojos izkāpšanai. Autobuss apstājās un es aši izkāpu. Man riebās pievērstie skatieni. Devos pa ielu līdz kādai viesnīcai. Biju paņēmusi Dženiferas doto kredītkarti. Man nauda bija nodrošināta līdz mūža galam. Un tad pat paliks pāri. Iegāju viesnīcā. Devos pie reģistratūras. Piereģistrēju numuriņu un, pat nepateikusies, devos uz to. Bet likās, ka viesnīcas darbinieci es nebiju aizvainojusi. Man varēja redzēt cauri. Pašlaik manā prātā nebija pateikšanās par niekiem. Iegāju istabiņā un iemetu koferus gultā. Aizslēdzu istabas durvis un piegāju pie loga. Es juku prātā. Pārcilāju prātā visu vīriešu sejas. Es viņus atradīšu. Viņi visi mirs. No manām rokām. Nodrebēju spējā naida uzplūdā. Stefans nevēlētos, lai es esmu slepkava. Arī Kols ne. Bet es nesamierināšos ar viņu nāvi. Es atriebšu viņus. Sakodu zobus un noņēmu saulesbrilles. Kopš šī brīža es esmu atriebēja. Nāves enģelis septiņdesmit astoņiem cilvēkiem. Teiloram būs īpašs nobeigums. Pasmīkņāju. Mana sirds bija akmens. Gluži ka viņējā. Kopš šī mirkļa.
~~~
Devos uz autoveikalu. Man bija jāiegādājas mašīna. Man riebās braukt ar autobusu. Iegāju veikalā un man pretī steidzās slaids vīrietis.
- Labdien, madām. Kā varu jums pakalpot? – viņa sejā bija glaimīgs smaids. Neviļus pasmīnēju.
- Man vajadzētu auto. Labi ātru. – noskaldīju. Vīrietis pamāja, lai sekoju viņam. Devāmies cauri veikalam. Manas acis zibenīgi slīdēja pāri autoklāstam. Šeit bija arī motocikli.
- Madām, jūs mani dzirdat? – vīrieša balss ievaicājas.
- Es atvainojos. – vainīgi pasmaidīju. – Pārdomāju. Man vajag motociklu. – iesmējos. Vīrieša sejā parādījās uzjautrinājums.
- Labi, madām. Šie ir mūsu labākie. – viņš pieveda mani pie draudīga paskata močiem. Nopētīju tos. Man acīs iekrita Kawasaki Ninja ZX 14.
- Šitais. – norādīju uz melno motociklu.
- Jā, tas ir mūsu pērle. – vīrietis lepni pamāja. – Izmēģinājumbraucienu? – viņš iejautājās.
- Jā. – pamāju. Vīrietis devās laukā. Es viņam sekoju.
- Mums ir pieejamas arī citas krāsas šim modelim. – vīrietis pasmaidīja.
- Būs labs melns. – atteicu. Viņš pamāja.
~~~
Man riebās papīru parakstīšana. Izgāju no veikala un devos pie sava moča. Man tas patika. Tas bija mežonīgi ātrs. Mans jaunais sabiedrotais. Pavīpsnāju un uzsēdos tajā. Uzliku ķiveri un iedarbināju motoru. Tas ieņurdējās kā apmierināts zvērs. Patlaban es tā jutos. Uzpiedu gāzi un izšāvos uz ielas. Daži cilvēki manī noraudzījās kā jukušajā. Pasmīkņāju. Pāris minūtēs biju pie viesnīcas. Novietoju motociklu stāvvietā un devos iekšā viesnīcā. Es vēlējos atpūsties no šīs muļķīgās, svelmainās dienas. Tā nebija diena. Tas bija murgs.
