***
16.
Pēc gada.
- Fēliksai vajag tevi, Stefan. – kāda satraukta balss izrāva mani no miega. Turpināju tēlot, ka guļu. Stefans pietrūkās sēdus un izkāpa no gultas. Viņš to centās darīt ļoti klusi. Kāds izgāja no istabas. Mani māca nelāga nojausma. Stefans aizgāja gandrīz katru nakti. Tagad viņš skriešus izmetās no istabas. Atvēru acis un nodrebēju. Viņš mani krāpa. Cita izskaidrojuma nebija. Pieslējos sēdus, bet tad atkritu atpakaļ gultā. Mani žņaudza sāpes. Ievilku elpu un piecēlos no gultas. Uzrāvu halātu un izgāju no istabas. Likās, ka man tūlīt būs slikti. Iegāju Kola istabā. Viņš klusi šņākuļoja. Nometu halātu un apgūlos blakus viņam. Viņš pamodās.
- Eņģelīt? – viņš samiegojies lūkojās manī.
- Jā, Kol. – pārgurusi atsaucos.
- Kas noticis? – viņš noprasīja.
- Nekas. – nopūtos.
- Ā. – viņš neticīgi lūkojās manī. Aizvēru acis un centos iemigt. Kols nopūtās un apskāva mani. Viņa tvēriens bija ciešs. Šī gada laikā viņš bija kļuvis nepierasti pieaudzis. Pieglaudos brāļa krūtīm. Jutu, ka asaras izlaužas. – Eņģelīt... – Kols ievaidējās. Apspiedu elsas.
- Piedod. – izšņukstēju.
- Pastāsti. – viņš nočukstēja.
- Nē. – izspiedu un noslaucīju asaras.
- Stefans dabūs trūkties. – viņš izņurdēja. Piekļāvos viņam tuvāk un aizžmiedzu acis. – Guli. – viņš maigi pavēlēja un nopūtās. Pamāju.
~~~
Kola istabā neciešami spīdēja saule. Atvēru acis un nopūtos. Kols bija aizgājis. Piecēlos sēdus un izberzēju acis. Skumjas uzbrāzās kā cunami. Neapturamas un sāpīgas, ja esi vēl dzīvs. Sapurinājos. Es nedrīkstēju sabrukt. Es biju stipra. Stiprāka nekā izskatos. Nesabrukšu vīrieša dēļ. Pat ja mīlu viņu vairāk par savu dzīvību. Tā ir viņa dzīve un izvēle. Sakodu zobus un piecēlos no gultas. Uzmetu savu halātu un lēni vilkos atpakaļ uz savu istabu.
- Tu viņu sāpini! – Kola balss izskanēja dusmīgi.
- Es neko nespēju darīt. – Stefans atrūca. – Kur viņa ir?
- Kāpēc tev to zināt?! – Kols uzšņāca. – Tā tur tev ir svarīgāka par viņu!
- Aizveries, sīkais. Tu neko nesaproti! – pirmo reizi dzirdēju Stefanu tik ļoti pārskaitušos.
- Nesaprotu?! Es nesaprotu?! Es saprotu ļoti labi to, ka viņa jūk prātā! Domā man patīk redzēt viņas asaras, kuras tu, egoistiskais muļķi, radi? – Kols bļāva. Atvēru istabas durvis. Abi bija pārāk pārskaitušies viens uz otru, lai ievērotu mani. – Viņa ir mana māsa galu galā! – Kols iešņācās.
- Es nedaru to speciāli! – Stefans atcirta.
- Protams. Fēliksiņa. – Kols novaikstījās. Stefans atvēzēja dūri. Kols saspringa.
- Izbeidzat. – vārgi nočukstēju. Abi sastinga. Aizcirtu durvis un devos prom. Dzirdēju, ka atveras istabas durvis. Mani saķēra Kols.
- Māsiņ. – viņš ievaidējās un piekļāva mani sev klāt. Viņš bija manā augumā. Mans mazais brālis pārauga mani. Baksetbolists atradies. Šurp slāja Stefans. – Tinies. – Kols ieņurdējās. Stefans samirkšķināja acis, bet spītīgi tuvojās mums. Uz viņu Kolam nebija liela ietekme.
- Mums jāparunā, Aleksa. – Stefans noņurdēja. Sarāvos. Kola tvēriens kļuva ciešāks.
- Ejam, eņģelīt. – Kols ieņurdējās un vilka mani prom. Devos viņam līdzi. Man pat negribējās ieskatīties Stefana acīs. Viņš būtu iesitis Kolam. Jutu, ka mani saķer Stefana roka.
- Mums ir jāparunā. – viņš nikni raudzījās manās acīs. Kols ierūcās un metās viņam virsū. Abi sāka kauties. Iespiedzos un pamuku malā. Abi novēlās turpat uz zemes.
- Izbeidzat! – iekliedzos un centos Kolu dabūt nost no Stefana. Izskatījās, ka Stefans pat nepretojas Kolam. – Kol! – satvēru brāļa plecus. Viņš atrāvās no manām rokām un ietrieca dūri Stefana sejā. Norāvu Kolu no Stefana un turēju abus pa gabalu. Stefans piecēlās un noslaucīja lūpu kaktiņu, kuru bija pārsitis Kols. Kols elsojot nikni glūnēja. Iegrābos brāļa kreklā, cenšoties apslāpēt drebuli.
- Vai tagad mēs varam parunāt? – Stefans nepieklājīgi mierīgs jautāja. Kols nodrebēja spējā naidā.
- Vēlāk. – negribīgi atbildēju. Stefans apcirtās un devās uz istabu. – Kur tev ir prāts? – ievaidējos un ieskatījos brāļa acīs. Viņš ieņurdējās un cieši apskāva mani.
- Tevis dēļ es piekautu pat Dženiferu. – viņš atrūca un paslēpa seju manos matos. Nopūtos.
~~~
Vilcinājos iet istabā. Stefans mani gaidīja tur. Sapurināju matus un ievilku dziļu elpu. Man bija jāsaņemas. Atvēru durvis un iegāju istabā. Stefans sēdēja uz palodzes un blenza laukā pa logu. Apsēdos uz gultas un blenzu uz savām rokām. Jutu, ka ieliecas gulta, Stefanam apsēžoties.
- Mīļā, es nezināju, ka tu uztraucies par manis aiziešanu naktīs. – viņš nopūtās. – Es domāju, ka tu nemani. – viņš pieskārās manam vaigam.
- Kas manī ir tik slikts? Kāpēc tev vajag citu sievieti? – klusi iejautājos. Viņa roka sastinga uz mana vaiga.
- Paga. Tu domā, ka es tevi krāpju? – viņš izgrūda. Mulsi paskatījos uz viņu.
- Vai tad tā nav? – iejautājos. Viņš ievaidējās un paslēpa seju pie manām krūtīm.
- Mana mazā muļķīte... – viņš maigi izdvesa.
- Tad kas ir Fēliksa? – klusi iejautājos. Viņš apvija rokas ap manu vidukli.
- Tā ir piecgadīga meitenīte ar ļoti stiprām spēju lēkmēm. – viņš nopūtās. Piekļāvos viņam. Man bija kauns par savu stulbo greizsirdību.
- Es neesmu viņu manījusi šeit. – domīgi nomurmināju.
- Viņu nelaiž ārā no istabas. – Stefans maigi nogāza mani guļus un iekārtojās man blakus. Savijām mūsu pirkstus.
- Viņa ir bīstama? – ievaicājos un piespiedu seju viņa krūtīm.
- Jā. Viņa ir tāda kā es. – viņš nopūtās.
- Piedod. – nokaunējos.
- Es arī būtu greizsirdīgs, ja nezinātu. – viņš pasmaidīja.
- Es neesmu greizsirdīga! – sāku protestēt. Manas dusmas pārtrauca viņa maigie smiekli.
- Nē, protams, neesi. – viņš smaidot man piekrita. Pasmaidīju.
- Muļķis. – nobubināju un pieglaudos viņam.
- STEFAN! – kāds nobļāvās. Stefans aši atlaida mani, izleca no gultas un izmetās no istabas. Nopūtos un pablenzu griestos. Viņš mani nekrāpa. Likās, ka no manas sirds noveļas akmens.
- Muļķe. – nomurmināju sev un aizvēru acis.
