***
11.
Lēni vilku kleitu. Tā bija gara, tumši zila, zīda ar dimantiem. Kleitai bija atkailināta mugura un šķēlums, kurš atkailināja manu kreiso kāju. Es būšu nakts eņģelis, kā paziņoja Kols. Aiz loga bija jau satumsis. Drīz viss sāksies. Uzvilku kurpes, kuras man nopirka Emma. Viņa pastāvēja uz savu, ka vajagot un viss. Kurpes bija skaistas.Tumši zilas. Aiztaisāmas ar siksniņu, uz papēža. Tagad mans garums tik ļoti neatšķirsies no Stefana garuma. Piegāju pie spoguļa un paņēmu ķemmi. Kādu mirkli ķemmēju garos matus.
- Sveika! – Emma ienāca istabā. Smaidot paskatījos uz viņu. Viņa bija ģērbusies baltā, pieguļošā kleitā, kura vilkās nedaudz iepakaļ, ar dziļu dekoltē. Ap viņas galvu bija aplikta smalka diadēma. Viņa bija elfe.
- Railijs nespēs novērst acis. – ieķiķinājos. Viņa pasmaidīja.
- Es iedomājos, ka tev vajadzētu palīdzību ar matiem. – viņa pienāca pie manis.
- Jā, laikam. – iesmējos. Viņa kādu mirkli pētīja manus matus.
- Mazliet apgriest? – viņa sarauca uzacis.
- Tu mācēsi? – šauboties paskatījos uz viņu.
- O, jā. – viņa novilka. Iesmējos. Viņa iespurdzās un ķērās klāt. Vēroju kā viņa darbojas. Viņai bija ķēriens. Pēc mirkļa manu matu garums bija krietni samazināts. Tie sniedzās man līdz mugurai. – Tev piestāv. – viņa nomurmināja un sāka matus ieveidot. Ļāvu viņai rīkoties. Pēc mirkļa es biju tapusi lokaina. Viņa iesprauda manos matos tumšu rozi, kura bija kā nosēta ar sīkeim dimantiņiem. – Ideāli! – viņa sajūsminājās. Pasmaidīju un piecēlos. – Meikaps! – viņa nosēdināja mani atpakaļ un ķērās klāt manai sejai. Gribēju sākt smieties, bet klusēju. Viņa iekrāsoja manus plakstiņus tumšā tonī, kas ideāli piestāvēja tērpam. Beigusi, viņa ļāva man sevi apskatīt. Kādu mirkli vienkārši blenzu. Es nepazinu sevi. – Ideāli. Stefanam patiks. – Emma piepūtās no lepnuma. Piecēlos un apskāvu viņu.
- Paldies. – nomurmināju.
- Nav par ko. – viņa uzsmaidīja, apgriezās un izdejoja no istabas. Iesmējos un paņēmu samta kastīti. Atvērās manas istabas durvis. Mana sirds salecās. Tie bija Stefana soļi. Viņš apskāva mani no aizmugures. Nopūtos un pagriezos pret viņu. Viņa augša bija kaila. Viņš pasmaidīja un viņa lūpas maigi piekļāvās manām. Pat ar augstpapēžu kurpēm man bija jāpastiepjas, lai būtu viņam tuvāk. Viņš pievilka mani cieši sev klāt.
- Šī diena bija neciešama bez tevis. – viņš pasmaidīja. Mūsu pieres saskārās. – Tu izskaties burvīgi. – viņš noglāstīja manu vaigu.
- Man tev kaut kas ir. – nočukstēju. Viņš noskūpstīja manu vaigu.
- Man pietiek ar tevi. – viņa rokas cieši apvijās ap manu vidukli. Pasmaidīju un atvēru kastīti. Izņēmu rotu un pārdalīju to uz pusēm. Apliku melno daļiņu viņam ap kaklu. Viņš izņēma man no rokām otro ķēdītes daļu un aplika man to ap kaklu. – Tā ir skaista. – viņš pasmaidīja.
- Kols izpļāpājās. – iesmējos. Viņš noskūpstīja manu vaigu.
- Mazliet. – Stefans pamāja. Nopūtos un pieglaudos viņa krūtīm. Viņš apskāva mani. – Vai esi gatava ballei?
- Nē. – iesmējos un paskatījos uz viņu. Viņa acīs dega smieklu uguntiņas.
- Man tevi būs jānozog? – viņš iejautājās.
- Laikam. – pasmaidīju. Viņš pasmīkņāja un pacēla mani uz rokām. Iespiedzos.
- Nu tad es tevi nozagšu. – viņš pasmaidīja un devās ārā no istabas. Iesmējos.
~~~
Balle jau sliecās uz beigām. Daudzi samiegojušies devās gulēt, bet daži nemanāmi kaut kur nozuda. Mūzika vēl skanēja, bet dejotāju vairs nebija. Visi bija apsēdušies vai aizgājuši. Iekārtojos ērtāk Stefana klēpī un pasmaidīju.
- Patika? – viņš iejautājās.
- Ļoti. – piespiedu vaigu viņa kaklam. Viņš apvija ciešāk ap mani rokas. Kādu mirkli sēdējām klusējot. Viņš bija uzvilcis uzvalku. Zem tā viņam nekas nebija. Pārlaidu plaukstu pār viņa krūtīm. Viņš satvēra manu roku un piespieda to savām lūpām.
- Pastaigāsimies? – Stefans iejautājās.
- Jā. – pasmaidīju. Piecēlāmies un devāmies uz rožu pusi. Mana plauksta viņējajā dega. Savijām mūsu pirkstus un klusējot staigājām pa rožu labirintiem. Nopūtos un pieglaudos viņa plecam. Viņš noskūpstīja manus matus. Lēni līkumojām tālāk. Nonācām pie ezermalas. Šo vietu biju redzējusi tikai no sava istabas loga. Viss bija kā pasakā. Milzīgs mēness izgaismoja vizuļojošo ūdeni. Atrāvos no Stefana un pieskrēju pie ūdens malas. Stefans iespurdzās. Novilku kurpes un iebridu ūdenī. Tas bija patīkami silts.
- Tas nav prāta darbs, eņģelīt. – Stefans nomurmināja. Pamāju un attaisīju kleitas rāvējslēdzēju. Ļāvu kleitai noslīdēt ūdenī. Sagrābu to un izsviedu krastā. Stefans apmulsis lūkojās manī.
- Nāc. – pastiepu roku. Redzēju, ka viņam ir grūti novērsties no mana auguma. Tas sagādāja baudu. Viņā notika cīņa. Pasmaidīju un iegremdēju rokas ūdenī. Viņš nopūtās un novilka savu uzvalku un bikses. Viņš palika bokseršortiņos. – Nāc. – iesmējos un no jauna izstiepu plaukstu. Viņš iebrida ūdenī un saņēma manu plaukstu. Pagriezos un lēnām vedu viņu dziļāk. Ūdens man sniedzās jau līdz viduklim.
- Vai tu zini, ko tu dari? – viņš ievaicājās.
- Nē. – bezrūpīgi atteicu. Man tiešām nebija ne jausmas, taču man patika tas, ko darīju. Viņš nopūtās. Pagriezos pret viņu. Viņš nopietni lūkojās manī, cenšoties savaldīt sevi. Man patika tas, ko redzēju viņa acīs. Viņš iekāroja mani. Apviju rokas ap viņa kaklu un noskūpstīju viņa lūpas. Viņš apvija rokas ap manu vidukli un pacēla. Pieglaudos viņam un apviju kājas ap viņa gurniem. Viņa lūpas bija maigas un svilinošas. Mūsu elpa lēni pārgāja elsās. Un mana sirds trakoja. Ieviju pirkstus viņa matos.
- Pavedināšana ir slikta lieta. – viņš aizelsies atrāvās no manām lūpām. Tomēr es dzirdēju viņa balsī mīļumu.
- Kāds par to ir sods? – ieķiķinājos un paslēpu seju pie viņa krūtīm.
- Mūža ieslodzījums manā sirdī. – viņš nolaida mani ūdenī un noglāstīja manu vaigu. Kādu mirkli raudzījos viņa acīs. Uzliku rokas uz viņa krūtīm un pasmaidīju. Viņš pieliecās un viņa lūpas skāra manas. Liesmas uzliesmoja no jauna.
- Es vēlos ieslodzījumu. – caur skūpstiem izspiedu. Viņš ieņurdējās un mēs lēnām iegrimām ezera mirgojošajā ūdenī...
