***
10.
Sēdēju uz palodzes un virpināju pirkstos auksto ledusuguns rozi.
- Aleksa! – Emma iemetās manā istabā. Gandrīz novēlos no palodzes. Viņa, ieraudzījusi manu sejasizteiksmi, sāka smieties. – Neuztraucies. Nekas ārkārtējs. – viņa nomierināja mani. – Nē, patiesībā ir gan ārkārtējs. – viņa iesēdās manā gultā un raudzījās manī.
- Kas? – iejautājos.
- Puiši šovakar rīko maskuballi. Tēma ir burvju mežs. – viņa sajūsmā noelsās. Saraucu uzacis un paskatījos uz rozi. Tās iekšā joprojām skrēja ugunis, bet ledus nekusa. – Tu neesi sajūsmā? – Emma sašuta. Paskatījos uz viņu.
- Vai man vajadzētu būt? – ievaicājos.
- Jā, jo es tevi nolaupīšu uz šo dienu. Mēs dabūsim tērpus. – viņa saraukusi uzacis manī raudzījās.
- Ā. – piecēlos no palodzes. Man nesagādāja sajūsmu tas, ka mēs dosimies ārpus šīs skolas teritorijas. Ārpuse bija sveša.
- Āa, tev bail no ārpasaules. – viņa nopūtās. Pamāju un noliku rozi uz rakstāmgalda. – Man arī tā bija. – viņa nomurmināja. – Mani vecāki mani atdeva kaut kādiem pētniekiem par naudu. Kad par to uzzināja Stefans... viņš mani atbrīvoja. – Emmas garastāvoklis sašļuka.
- Ššs. Ejam. – tēlotā sajūsmā iesmējos. Viņa pasmaidīja un piecēlās. Devāmies uz durvm. – Vai Stefans zina? – iejautājos.
- Jā. Viņš mani sūtīja pēc tevis. – viņa pamāja. Pasmaidīju. Nogājām pa lielajām trepēm un devāmies laukā. – Mūs gaida Railijs. Stefans neļāva mums iet vienām. – viņa nopurpināja. Pamāju. Lēnām devāmies uz vārtu pusi. Tie biedēja mani. Gluži kā Stefans sākumā. Vārti bija no smaga metāla. Aiz tiem saskatīju melnu mašīnu. Railijs bija atspiedies pret to. Viņš bija ģērbies melnā, piespīlētā kreklā un džinsos. Uz acīm viņam bija saulesbrilles. Likās, ka Emma man blakus noelšas. Viņai viņš patika. Pasmaidīju. Emma atvēra vārtus un mēs izgājām laukā no skolas teritorijas. Es vēlējos apcirsties un ieskriet atpakaļ, bet vārti aiztaisījās. Man tas nepatika.
- Sveikas! – Railijs atviegloti nopūtās un noņēma saulesbrilles no acīm. Pasmaidīju. Emma piesarka un apskāva viņu. Iekodu lūpā un novērsos. Emma iekrekšķējās un atvēra man durvis.
- Lūdzu, madām. – viņa teatrāli norādīja uz mašīnu. Railijs iesmējās. Iespurdzos un iekāpu mašīnā. Viņa aizvēra durvis un iekartojās priekšējajā sēdeklī. Railijs iekārtojās vadītāja sēdeklī.
- Kur vispirms? – Railijs iesmējās. Piesprādzējos.
- Ved uz centru. Pagaidi. – Emmai zvanīja mobilais. Railijs iedarbināja mašīnas motoru, bet vēl nesāka braukt. – Protams, Kol. – Emma iesmēja klausulē. – Labi. Mēs gaidam. – viņa atvienoja. – Mums piebiedrosies Kols. – Emma pasmaidīja. Atviegloti nopūtos. Railijs uzmeta skatienu man spogulī.
- Tu būsi pirmoreiz ārpus skolas? – Railijs ievaicājās.
- Jā. – jutu, ka esmu ieķērusies mašīnas sēdeklī.
- Neuztraucies. Mēs būsim četri. – Emma mierinoši pasmaidīja. Pamāju. Atvērās mašīnas durvis un pat tām ierāpās aizelsies Kols.
- Paspēju. – viņš uzelpoja. Railijs iesmējās un sāka braukt. Kols iekārtojās un piesprādzējās. – Čau, eņģelīt. – viņa balsī joprojām bija kauns par šā rīta notikumu. Pasmaidīju un saņēmu brāļa plaukstu. Viņš paspieda manu plaukstu un pasmaidīja.
- Kol, kas tu būsi? – Emma ievaicājās.
- Es nezinu. – Kols nopurpināja un izvilka kaut ko no savas kabatas. Tās bija divas bankas kartes. – Viena ir tava, eņģelīt. – viņš pasmaidīja. Pamāju.
- Paturi pie sevis. Tāpat neko nesajēdzu no tām. – nomurmināju. Railijam paspruka smiekliņš. Kols pamāja un iebāza kartes atpakaļ kabatā. Pamanīju, ka Emmas un Railija plaukstas ir sadotas. Pasmaidīju. Arī Kols bija to pamanījis. Saskatījāmies.
- Uz centru, ja? – Railijs pārvaicāja.
- Es domāju, ka jā. – Emma atsaucās. Viņi centās uzturēt sarunu.
- Ā, man vajadzēs jaunas bikses. Lecot no loga uzplēsu. – iesmējos. Kols sāka sprauslot. Railijs un Emma unisonā iesmējās.
- Vēl jau šo to vajadzēs. – Emmas balsī ieskanējās draudīgums. Railijs pasmīkņāja.
- Nemaz nebaidi mani. – viņš nopurpināja. Kols iesmējās.
- Par ko tagad iet runa? – iespurdzos.
- Es gribēšu redzēt abu, mūsu miesassargu sejasizteiksmi pēc stundām, kuras mēs pavadīsim klaiņojot pa veikaliem. – Emma ķiķināja.
- Būs tik traki? – ievaidējos.
- Mums jau patiks. – Emma paliecās uz aizmuguri un piemiedza man. Sāku smieties.
~~~
Staigāšana bija nogurdinoša, bet jautra. Emma vienmēr izdomāja jaunus brīnumus, ko viņai vajagot. Abiem mūsu pavadoņiem mēs jau bijām apnikušas, bet viņi to neizrādīja. Kamēr man atrada tērpu, pagāja visilgākais laiks. Tāpēc, pēc veikalu tūres nolēmām iegriesties kafejnīcā.
- Garda pica. – Kols izgrūda un ķērās klāt jau pirmspēdējajam picas gabaliņam. Iesmējāmies.
- Nevajadzēs vēlvienu? – Emma iebukņīja Kolu. Viņš pamāja un uzdzēra picai kolu. Pasmaidīju. Railijam arī bija radusies milzīga apetīte. Viņš neatpalika no Kola. Knibinājos ap frī kartupeļiem. Manas domas bija citur. Tepat aiz stūra atradās juvelieru veikals. Izņēmu maku, kuru man bija nopircis Kols. Tajā bija iespaidīga naudassumma.
- Es aizstaigāšu līdz vienam veikalam. – paziņoju.
- Paga, paga. – Emma padzērās un devās man līdzi.
- Mēs gadīsim jūs šeit. – Railijs paziņoja. Pamājām un aši izgājām no kafejnīcas.
- Kur tu ej? – Emma iejautājās.
- Es gribu nopirkt kaut ko... – nomurmināju un devos uz juvelieru veikalu.
- Ooo. – Emma pasmaidīja un izvilka savu maku. Iespurdzos. Iegājām veikalā. Šeit apgrozījās iedomīga izskata cilvēki ar bieziem makiem. Mēs noteikti neizskatījāmies pēc tādām. Emma aizgāja pie vitrīnas, kur bija izliktas krāšņas kaklarotas. Piegāju pie pārdevēja. Viņš nopētīja mani.
- Labdien. – viņš pasmaidīja. Nozīmīte pie viņa krūtīm vēstīja, ka viņš ir Pjērs Romuls.
- Labdien. – pamāju. – Ko jūs ieteiktu kā dāvanu ļoti labam draugam? – iejautājos. Dažu skatieni atklīda pie manis. Kādas blondīnes sejā iezagās muļķīgs smīns. Pjērs ieskatījās kādā blociņā, tad atkal pievērsa skatienu man.
- Tas ir atkarīgs no tā, kas jūsu draugam patīk. Zelts, sudrabs vai dimanti. – viņš pasmaidīja.
- Zelts. – noteicu. Viņš pamāja un iegāja kādā blakustelpā. Pēc mirkļa viņš atgriezās ar kasti, kurā atradās ķēdītes, rokassprādzes un gredzeni. Viņš nolika kasti man priekšā. Aplūkoju to.
- Šos parasti izvēlas mūsu regulārie klienti. Dārgi, protams. – Pjēra sejā parādījās smīns.
- Cena nav galvenais. – pasmaidīju un pievērsos ķēdītēm. Likās, ka Pjēram aizraujas elpa. Acīmredzot, tādu atbildi no manis viņš nebija gaidījis. Aplūkoju kādu zelta ķēdīti. Tā bija ļoti smalka. Tikai tad pamanīju, ka tai ir arī kulons. Iņ un Jaņ zīme, kuru varēja pārdalīt uz pusēm. Arī otrā pusē bija ķēdīte. – Es ņemšu šo. – norādīju uz rotu. Pjērs uzmanīgi to izņēma no kastītes. Vēroju kā viņš to pārliek melnā samta kastītē. Viņam patika savs darbs. Viņš darbojās ar mīlestību.
- Tas būs tūkstots pieci simti, madām. – viņš iesaiņoja kastīti un nomurmināja. Atvēru maku un aši noskaitīju naudas summu. Pjēra mute bija nedaudz pavērta, kad viņš ieraudzīja naudassummu manā makā. Noliku naudu uz letes un paņēmu kastīti.
- Paldies. – pasmaidīju un ar skatienu sameklēju Emmu. Viņa pienāca pie manis.
- Labdien. – viņa smaidot uzlūkoja Pjēru. Pjērs laipni pasmaidīja. – Es vēlētos četru karātu auskaru draugam. – viņa aši noteica. Pjērs pamāja un neticami aši aizrikšoja pēc auskariem. – Stefanam, ja? – Emma uzsmaidīja man.
- Jā. – iesmējos. – Railijam ir auskars? – iejautājos.
- Jā. – viņa pasmaidīja. Pjērs bija jau atpakaļ un izrādīja dažnedažādāko auskaru klāstu.
- Es taču teicu, ka viņas ir te. – sadzirdēju Kola balsi. Apgriezos un uzlūkoju Railiju un Kolu, kuri nāca iekšā veikalā.
- Tas puisis ir tik seksīgs! – man blakus kāds noelsās. Paskatījos uz runātāju. Tā bija kāda meitene. Viņai blakus stāvēja viņas draudzene. Viņas bija jaunākas par Kolu. Saraucu uzacis un novērsos. Kols pienāca pie manis un apskāva mani. Likās, ka man blakus stāvošā meitene noģībs.
- Eņģelīt, tu esi tipiska meitene. – viņš spurdza. – Pa juvelierveikaliem vien. – viņš ķircinājās.
- Muti, brāļuk. – iesmējos un iebukņīju viņu. Railijs saraucis uzacis blenza uz Emmas muguru. Viņa vēl nebija pamanījusi, ka Kols un Railijs ir šeit. Kols pamanīja samta kastīti manās rokās.
- Kas tev tur ir? – viņš iejautājās.
- Dāvana Stefanam. – pasmaidīju.
- Oo. Parād` man ar`! – viņš izgrūda. Iedevu viņam kastīti un paskatījos uz Emmu. Likās, ka viņa ir izvēlējusies. – Super. – Kols iesmējās un atdeva man kastīti.
- Domā, ka būs labs? – iejautājos. Viņš nopietni pamāja. Pasmaidīju. Meitenes, mums blakus, uzkrītoši sāka runāt par kādu ballīti. Pamanīju, ka Kols pievērš vienai no meitenēm uzmanību. Pieliecos pie brāļa auss. – Tu viņām patīc. – komentēju. Kols spēji piesarka un novērsās. Iesmējos un sabužināju brāļa matus. Emma bija izvēlējusies auskaru un jau samaksājusi. Devāmies pie Railija. Emma mazliet apstulba, ieraudzījusi viņu, bet neizrādīja to. Pasmaidīju un apķēru Kola plecus. Jutu, ka man mugurā duras meiteņu skatieni. Viņas bija greizsirdīgas. Sāku smieties. Railijs un Kols apmulsuši paskatījās uz mani. Emma bija pārāk aizņemta ar Railija izpēti. Sāku smieties vēl trakāk.
- Eņģelīt, ko tu lietoji? – Kols iejautājās un iebukņīja mani.
- Frī kartupeļus. – izgrūdu un aizslaucīju smieklu asaras. Railijs sāka smieties. Iespurdzos. Kols joprojām manī apmulsis blenza. – Tās meitenes ir greizsirdīgas uz mani. – iespurdzu Kola ausī. Viņš piesarka un nodūra skatienu. – Nu, nu, Kol. – iebukņīju viņu. Viņš izspieda samulsušu smaidu. Railijs bija apķēris Emmas vidukli. Emma izskatījās varen apmierināta. – Tev būs liela piekrišana no meiteņu puses. – ieķiķinājos un sabužināju Kola matus.
- Eņģelīt! – Kols sašuta.
- Tā ir taisnība. – pasmaidīju.
- Phe. – viņš noburkšķēja. Railijs iesmējās.
- Nu, nu. Tu taču nebūsi gejs, ko? – iesmējos.
- Trakā. – viņš sāka spurgt. Ieķiķinājos.
