Melnā Atraitne11

Tārad šis ir mans jaunais stāsts. Rakstiet vai man turpināt un ko pielabot. Nezinu, vai man būs baigās idejas, lai turpinātu šo stāstu, bet es centīšos, ja gribēsiet turpinājumu.

Es bēgu. Es nevaru atskatīties, jo tad es to nožēlošu. Man kājas sāk pagurt, bet es nedrīkstu apstāties. Tas, kas dzenes man pakaļ, jau ir gandrīz man klāt, nē es nevaru pieļaut, ka mani noķert. Kājas jau atkal veiksmīgi izvairās no kāda šķērsļa, akmens vai nokaltuša koka stumbra, kas neveiksmīgi mētājas zemē. Visapkārt ir tikai tumsa, koki un soļu čaboņa no manis un no tā no kā bēgu. Šaustīju sevi par to, ka nepaņēmu nekādu ieroci, kāpēc man bija jādodas pastaigā bez ieročiem ar ko aizsargāties.

- Nē, tikai ne Kornēliju. Mājās mani gaidīja labākā draudzene, dzīvokļa biedrene, kura nezināja manu patieso es. Mani tagad uztrauca tikai Kornēlijas drošība. Strauji veicu pagriezienu pa labi un tad vēl vienu pa kreisi. Skrēju taisni un pagriezusies vēlreiz pa kreisi, apstājos. Uz zemes mētājas kartona gabali, trubas un metāla gabali. Paņēmu vienu metāla trubu un satvēru to savās karstajās plaukstais, aukstais metāls apmņēma mani. Pacēlu to sišanas pozā, bet neviens nenāca. Mazliet pavēros, kas notika aiz šīs sienas, tur neviens nebija. Ievilku elpu. Uzlecu uz konteinera, satvērusi zemāko jumta daļu uztrausos augšā uz jumta. Šeit būs vieglāk pāredzēt ienaidniekus un arī ātrāk tikt dzīvoklī, pie Kornēlijas. Sāku skriet uz priekšu pārlecu no viena jumta uz otru. Mana dzīve bija gluži kā spriedzes filmas, tāpēc man riebās tās filmas skatīties, tās atgādina manu patieso dzīvi, kuru cenšos paslēpt no apkārtējiem un arī noliegt to.
***
Mani sauc Elēna. Elēna Rūzvelta. Esmu 31 gadus veca un kā jau zināt. es neesmu parasta. Mana dzīve sastāv no slepkavošanas, bēgšanas un citām tām muļķībām. Vairākas bandas vēlas mani, jo visi mani zin, bet es esmu pati par sevi. Šāda dzīve man jau sākās no pusaudžu vecuma. Četrpadsimt gados tika nogalināti mani vecāki, līdz ar to mani ieraujot šajā bīstamajā dzīvē. Mani neviens nemeklēja, pat bērnu nami necentās mani atrast un tā es sāku savu slapstīšanos. Satiku kādu pavecu vīru Džeku, viņš mani apmācīja un tā es kļuvu par līderi, par vēlamo katrā bandā. Kad mana dzīve sāka pamazām nostiprināties, un es biju "pazudusi" satiku Kornēliju un mēs uzsākām patstāvīgu dzīvi bez vecākiem, lai gan man jau tāda bija gadus sešus. Un tagad pēc diviem gadiem, es esmu atkal atrasta, mani atkal vājā un man ir jāglābj Kornēlija, pašai sevi un jāatīra šī nožēlojamā pasaule no nekrieteļiem. Ak, jā un man pat ir iedota iesauka. Jūs mani varat atpazīt pēc vārda Elēna sabiedrībā, bet bandās, jūs mani atpazīsiet kā "Melnā Atraitne". Kāpēc tieši tāds, ne savādāks. To es pati nezinu, bet man patīk.
***
Ielīdu dzīvoklī pa logu. Atvēru savu slēptuvi un izņēmusi ieroci, devos uz Kornēlijas istabu. Klusām atvēu durvis, palūkojos apkārt, pievērsos gultai Kornēlija tajā mierīgi gulēja. Pieskrēju pie gultas, viņa nebija ievainota. Izdzirdēju troksni virtuvē.

- Guli, guli, viss būs kārtībā. Piecēlos un devos uz virtuvi. Priekšā man stāvēja trīs, labi uztrenēti vīrieši.

- Ko jums no manis vajag?! - pavērsu ieroci pret viņiem un jautāju. - Tevi "Melnā Atraitne". Tevi.

- Es jau sen esmu to pārtraukusi.

- Ak, pareizi.Kornēlija.

- Viņai nav nekāds sakars ar to.

- Tātad, viņa nezin.

- Viņa tā ir drošībā.

- Drošībā? - Viņš izmejosi vaicāja.

- No kuras bandas jūs esat?

- Rodrigo.

- Viņa tēvs novāca manus vecākus. Es kļuvu par bāreni, jūsu dēļ.-Pacēlu vēlreiz ieroci pret viņiem.

- Un tagad laukā no manas mājas.

- "Melnā..."

- ...Elēna. Mani sauc Elēna. Ja Rodrigo, vēlas, lai pievienojos jums. Lai nāk pats runāt.

- Es jau esmu šeit.

Virtuvē ienāca Rodrigo.

- Runāšu ar jums tikai tad, kad tavs tēvs atvainosies....Ak, aizmirsu es tak viņu novācu. Rodrigo man uzbruka. Veiksmīgi viņu atvairīju. Tad man uzbruka pārējie trīs. Nolidoju uz zemes atsitot savu muguru.
Es esmu zaudējusi savu ķērienu.

SatansPrincess