http://spoki.tvnet.lv/literatura/Melisa-II/740535">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Melisa-II/740535
Bija brīvdiena, tādēļ atļāvos pagulēt ilgāk. Pamodos no saules stariem, kuri spraucās istabā. Netipiski decembrim, ka tik spoža saule. Pirmais, ko es darīju paskatījos telefonā vai nav ziņa no Roberta. Nekā. Tā jau arī domāju. Tikai uzķēros. Uz ko es vēl gaidīju. Cerēju, ka būs kaut kādi draugi, taču nekā.
Nogāju lejā. Klusums. Uz galda zīmīte -
"Būsim rīt vakarā. Ledusskapī ir ēdiens uz uz plauktiņa stāv nauda, ja nu kaut ko ievajagas. Vakarā aizslēdz durvis. Ja kas - zvani. Mamma."
No vienas puses ir forši, ka vecāki kaut kur ir izbraukuši un atstājuši mani vienu, bet no otras - būs laiks, lai atkal gruzītos. Ughh.
Uzvārīju tēju un devos atpakaļ uz savu istabu. Uzlīdu uz palodzes, paņēmu datoru un atradu, ko skatīties. Biju jau iegrimusi filmā, kad kāds ar sniega piku iemeta pa logu. Ne pa jokam sabijos. Paskatījos lejup un tur stāvējā Roberts. Seja atplauka smaidā un es atvēru logu.
"Tu mani nobiedēji." Saucu skaļā balsī, lai viņš sadzirdētu.
"Piedod. Nāksi ārā?"
"Es....Amm..." Sāku šaubīties vai būtu prātīgi tagad iet ārā, kad neviena nav mājās, bet kad vēl būs tāda izdevība? Tāpēc atbildēju apstiprinoši, "Jā, uzgaidi!" Aizvēru logu un skriešiem noskrēju lejā, lai viņu ielaistu iekšā.
"Sveika." Ienākot pa durvīm viņš sasveicinājās.
Biju savīstījusies segā, tādēļ teicu, lai uzgaida dažas minūtes, kamēr saģērbšos. Uzjoņoju uz istabu un atrāvu vaļā skapja durvis. Atradu džinsu bikses, baltu t-kreklu un pelēku jaku. Matus sataisīju copē un ātri uzskrāsoju acis.
"Varam iet!" Teicu, ejot lejā. Puisis mazliet satrūkās, jo bija aizrāvies ar bilžu skatīšanos.
"Kur mēs dosimies?" Velkot jaku vaicāju.
"Emm...Es tev vakardien, taču teicu, ka iepazīstināšu ar dažiem draugiem."
Paķēru naudu un atslēgas. Aizslēdzu mājas durvis un uzvilku kapuci, jo mazliet sniga un man nepatīk, ka mati paliek mitri, jo tad viņi saspurojās un man tas ļoti, ļoti nepatīk.
"Es jau domāju, ka vairs netiksimies, jo nedevi nekādu ziņu šorīt." Pārtraucu neveiklo klusuma brīdi.
"Piedod par to. Telefons izlādējies un nekur nevaru atrast lādētāju, bet redzi - tagad stāvu tev blakus." Viņš pasmaidīja.
"Prieks." Iesmējos.
Lēnā garā jau bijām nonākuši pie kafejnīcas. Tajā neeju pārāk bieži, jo tur uzturās daudzi no maniem klasesbiedriem, tādēļ cerēju, ka šodien tur viņus nesastapšu, jo tad nebūtu labi.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Melisa-IV/740753
Kā ir?
