local-stats-pixel

Meklētākā.9.nodaļa1

Ne kauna, ne goda

Man tik šausmīgi sāpēja galva un rīkle, pat pēc tam, kad biju pārstājusi kliegt un svaidīties pa bagāžnieku, kad atskārtu, kur esmu un kas ir noticis. Nekas cits neatlika, kā atmest dumpinieces attieksmi un gulēt mierīgi, jo citādi man bija divas opcijas- kliegt šeit, ņemot vērā to, ka mani neviens nedzirdētu un, pat ja dzirdētu, ignorētu, līdz nosmoku, vai arī dauzīties un nomirt no panikas lēkmes. Tomēr es negrasījos padoties, tāpēc saliekusi ceļus, iekārtojos vienlaikus tā, ka man pašai bija ērti un vienlaikus tā, lai, kādam atverot bagāžnieku, es varētu pamatīgi iespert. Visļaunākais bija raudāt un nespēt nomierināties, ka es šeit esmu Nika dēļ, pie velna, tā cilvēka dēļ, kurš mani izglāba no sitieniem un pāragras nāves, cilvēka, kuram Kristiāns mani uzticēja. Kāpēc viņš tā rīkojās? Kāpēc Kristiāns viņam uzticējās? Kāpēc viņš man nepalīdzēja, ja bija līdzās? Tas viss bija tādā jūklī, ka man sāka sāpēt galva divkārt trakāk, ko vēl vairāk pasliktināja fakts, ka, iespējams, speciāli mašīnas braucēji braukāja pa bedrēm un mana galva sitās pret zemi, padarot sāpes vēl desmitkārt neciešamākas. Nu kā lai es tagad izkuļos? Kā lai zinu, vai maz mani atstās dzīvu?

Niks teica, ka „labāk būšot, ja mūs izšķirs”? Kam būs labāk? Kāda viņam daļa gar manām attiecībām? Centos spriest objektīvi- man nebija bagātu vecāku, kas varētu mani meklēt un piesolīt manis vervētājiem daudzus miljonus atlīdzībā. Es pati nebiju nekāds īpašais cilvēks, vienkārša meitene, kurai uz kakla ir miljoniem problēmu un kura nav pabeigusi skolu. Kuram būtu tik ļoti jānopūlas ar šādas nozagšanas procesa izveidi, ja es nebiju nekas?

Lai gan es maldījos. Es biju meklētākā, mani meklēja visi, bet neatrada neviens, izņemot Kristiānu. Varbūt viss nemaz nebija tik slikti? Es taču vēlējos dabūt Kristu ārā no cietuma, jo tur bija jābūt man? Varbūt Niks piekāpās manām vēlmēm, atšķirībā no Krista, un ļāva kādam mani nodot policijai, lai viņa labāko draugu vairs nevajātu? Tas izskaidrotu, kāpēc viņš teica, ka mums būtu labāk šķirties. Tas atbrīvotu Kristiānu no mūžīgas bēgšanas un baiļpilnas dzīves. Šāda doma mani nomierināja un es pat iemigu. Es nepretošos. Kad tikšu laukā, es Nikam pateikšos par to, ka viņš man palīdzēja. Protams, varbūt nevajadzēja tik brutāli, bet varbūt tas viss piederējās pie lietas, lai būtu ticami. Viss noskaidrojās.

Pēc kādām pāris stundām mašīna beidzot apstājās un es dzirdēju soļu dipoņu un balsu murdoņu ārpus mašīnas. Beidzot atskanēja klikšķis un bagāžnieks atvērās. Sabijusies es spēru bagāžnieka atvērējam un, saules gaismai iespīdot tumšajā telpā, es pamanīju, ka viņš nokrīt zemē un sāk lādēties. Kāds viņam blakus stāvošs vīrietis, kas bija tērpies parastā, ikdienas apģērbā, džinsos un kreklā, par viņu pasmējās un pasniedza man roku, lai palīdzētu tikt laukā.

-Glīts sitiens, madāma.- vīrietis mani uzrunāja un es saņēmu viņa roku. Izkāpjot no bagāžnieka, es jutos vīlusies. Es biju kļūdījusies. Šobrīd mašīna bija apstājusies meža vidū, kur pāris metrus no mans bija uzcelta milzīga koka māja, kurai bija neraksturīgi daudz stikla elementu, bet tas, kas piesaistīja manu skatu, bija garāža, kurai blakus bija novietotas daudzas sporta mašīnas.- Vai tev nav slikti?

-Ej,- es piegāju pie mašīnas, noliecos pie stūres un nospiedu pogu, kad atskanēja mašīnas taures signāls, kas daudz vairāk un skaļāk izteica manas dusmas un aizkaitinājumu, nekā sulīga rupjība no manas puses.- Kas tu esi, pie velna? Kur mēs esam? Kur ir Niks? Kāpēc es esmu te?-

-Puiši, braucat mājās. Man un meitenei jāaprunājas.- viņš pieklājīgā balsī pateica un muskuļkalni paklausīja viņam.- Tātad, vai vēlies iedzert kafiju un atgulties šūpuļtīklā? Droši vien nebija ērti?

-Ha, ha, tu esi tik asprātīgs. Kas tu vispār esi?-

-Garets Stouns.- viņš pastiepa man roku, bet es uz sveicienu nenoreaģēju,- Vari mani saukt par Geriju,- viņš pavīpsnāja un es pamanīju rētu virs viņa vaiga,- būs gana ar to, ka es zinu, ka tu esi sasodīti laba sacīkšu braucēja un es esmu narkotiku karteļa īpašnieks. Kad Niks ieraudzīja tavu talantu, mums radās plāns, kā tevi dabūt manā pusē. Protams, Nikam par to bija alga, viņš atguva savu Evu, kuru es kādu laiku uzskatīju par labāko, bet tu..- viņš pienāca man klāt un ieskatījās man acīs,- tevī ir kaut kāds instinkts, kā aizbēgt. Muļķa Kristiāns pat atviegloja manu plānu.

Triecu pļauku pret viņa seju un tad kā sabijies dzīvnieks atkāpos.- Neuzdrošinies par viņu tā runāt, saprati?

-Labi, nomierinies,- viņš paberzēja iesarkušo vaigu un turpināja savu sakāmo,- Es tevi jau ilgi vēroju, taisnību sakot, kopš pirmajām sacīkstēm, kur tu pārlēci pāri tiltam, tad es pamanīju tevī potenciālu. Un tad man radās plāns, kā tevi pārvilkt manā pusē.- viņš vēlreiz pienāca man tuvāk,- Es zinu visu par tevi, Braiena. Tev nav bijusi viegla dzīve, vai ne? Bet nauda atrisina visu. Man ir tādi sakari, ka es pat varētu atgūt tavu meitiņu...

-Neuzdrošinies.- es caur zobiem izgrūdu un viņš mani kaitinot pasmaidīja,- Neuzdrošinies tajā iesaistīt manu ģimeni vai manu bērnu, saprati?

-Goda vārds, ja vien...- viņa acīs es pamanīju kādu dzirksti,- Ja vien tu pārnāksi manā pusē un nodedzināsi visus tiltus ar Kristiānu un Danielu, es nodrošināšu tev tādu dzīvi, par kādu raksta filmas. Man ir vajadzīgs cilvēks kā tu, ar izmanīšanās instinktu. Ko saki?

Mana atbilde bija dūre pret viņa degunu.

170 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000

Citi šī autora raksti

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
LABS..NEKAVEEJIES AR TURPINAAJUMU;)
0 0 atbildēt