local-stats-pixel fb-conv-api

Meklētākā.6.nodaļa.4

Svaigs pievedums no vakardienas emotion

Tas, ko par mani runājat, mani padara par to, kas es esmu


Rudenim bija sava grācija- atnākot tas izpušķoja kokus, it kā tos notraipot ar guaša krāsām un aiznesa sev līdzi pazīmes, ka bijusi vasara. Rudenim pieskaroties dabai, tā sāka izbalot- zāles stiebri no zaļiem kļuva brūngani, tāpat kā lapas. Sētnieku sagrābtajās lapu kaudzēs spēlējās mazi bērni, kurus mammas bija ietērpušas košos mētelīšos un jaciņās. Tomēr rudens vēstīja arī par norietu.

Sēžot uz soliņa pie zelta tilta, es sapratu, ka man ir jāizdara kaut kas, kas manai dzīvei piešķirtu vērtību. Man vajadzēja plānu, kā panākt to, lai es beidzot varu pati samaksāt par savām kļūdām, nevis ļaut to uzņemties kādam citam. Kabatā, saliktā formā, iegūlies manā plaukstas locītavā, gulēja nazis. Es nespēju noticēt, tam, ka biju tiešām nolēmusi darīt to, kas sākotnēji bija vien garām ejoša doma, bet nu, tā bija mana ideja, kas kļuva par mērķi. Lai Kristiāns varētu dzīvot dzīvi, neraizējoties par to, ka tiks vajāts un meklēts, es nolēmu ziedot savu brīvību. Tāpēc es gaidīju, kad iestāsies nakts, lai es varētu sākt sava plāna izpildi. Man būtu vajadzējis saģērbties siltāk, vai vismaz sadūšoties un nopirkt kafijas krūzīti tuvējā kafijas pārdošanas autobusā. Bet nē, tā vietā es izvēlējos spītīgi sēdēt ārā, vērot pasauli un vienlaikus izdomāt visu, kā rīkoties. Ja es to pateiktu Mikaelam, tad viņš smietos pilnā kaklā un nekad mūžā man neļautu skatīties „Oušena bandu”. Bet te nu es biju, viena pati, savu dēmonu plosīta, pati uz savu roku gatava izdarīt visu, ko pati biju plānojusi. Man mugurā bija vien blāvi pelēks džemperītis, zili, uz ceļiem saplēsti džinsi un melnas kedas. Es justos krietni labāk, ja man būtu kapuce pāri galvai, bet, par nožēlu jāatzīst, es biju par gļēvu, lai atgrieztos mājās, kur es noteikti izlemtu palikt un nogaidīt līdz rītam. Nē, tādu kļūdu es nevarēju pieļaut. Turklāt tā, kā Čārlijs būs tikai rīt, man bija šī nakts. Pēc tam viss atrisināsies, Kristam vairs nebūs jābēguļo un man vairs nebūs jāmokās sirdsapziņas pārmetumos. Pievilku kājas pie sevis un atskārtu kaut ko.

Un ja nu naktī es klaiņošu velti? Ja nu viss, ka sevi pakļauju, būs izdarīts velti, jo to neviens nepamanīs? Tūlīt man bija skaidrs, ka ir jārīkojas tagad, nevis jāgaida. Atlaidu salikto nazi kabatā un piecēlos kājās. Devos pilsētas centra virzienā, pa ceļam uzsmaidīdama cilvēkiem, kas nāca man pretim. Iekšēji es jutu sevī sirdsapziņas pārmetumus par to, ka kādam no šiem cilvēkiem nāksies ciest, jo es esmu egoistiska maita. No aizmugurējās džinsu kabatas izņēmu mūzikas atskaņotāju un ieslēdzu pirmo dziesmu. Austiņas ieliku ausīs un sāku iet ātrāk. Jāatzīst, man sāka svīst plaukstas un sirds dauzījās krūškurvī kā negudra. Pagāju garām pārtikas veikalam un instinktīvi paskatījos pāri plecam, vai kāds man neseko, vai kāds nav manī pamanījis, ko aizdomīgu, bet es guvu vien atvieglojumu, jo cilvēkus nodarbināja viņu ikdienas gaitas. Nogriezos uz ieliņas, kas veda uz lielo Pulvertorni, kur ēnā samanīju kāda aizdomīga tipāža siluetu. palūkojusies apkārt, es, piepeši sajutusi adrenalīnu asinīs, iebāzu roku kabatā, satvēru nazi gatavībā un to izņēmu no kabatas. Piespiedu mazo podziņu un dzirdēju klikšķi, kas vēstīja par to, ka asmens ir atvēries. Man ejot tuvāk, vīrietis pagrieza muguru, tādējādi ļaujot man ērti viņam piekļūt. Aptvēru viņa kaklu ar vienu roku, kamēr ar otru, līdzīgi kā ar lāpstu, iedūru nazi viņam vēderā un tikpat strauji izvilku. Vīrs paspēja vien knapi noelsties, kad saļima uz zemes un no viņa brūces sāka sūkties asinis. Nazis izkrita man no rokām un es pamanīju savu asiņaino roku.

KO PIE VELNA ES BIJU IZDARĪJUSI? Šoka iespaidā kāpos atpakaļ un pamanīju, ka policija ir mani pamanījusi. Visi cilvēki, kas iepriekš man smaidīja, nu mani uzlūkoja ar bailēm. Man vairs nebija laika pārdomām. Ieelpojusi gaisu, cik vien spēju, metos skriet un dzirdēju soļu dipoņu man pakaļ. Es skrēju tik ātri, ka apkārt esošais saplūda vienotā masā un jutu, kā man ausīs atbalsojas sirdspuksti. Skrēju garām cilvēkiem un meklēju kādu bariņu, kurā paslēpties, bet tāda nebija un kā savu glābiņu es pamanīju daudzstāvu ēku, kurā ieskrēju. Kaut kur pa ceļam man izkrita mans mūzikas atskaņotājs, bet man nebija laika atskatīties. Atrāvu vaļā durvis un uzskrēju augšup pa trepēm, cenzdamās nekur neaizķerties. Nu kāpēc man bija jāvelk kedas, kas bija tik sasodīti neērtas un neparedzētas skriešanai? Atrāvu vaļā kāpņu telpas durvis un sāku skriet augšup pa pakāpieniem. Pa lodziņu otrajā stāvā pamanīju, ka manu vajātāju bariņš palielinās un manas izredzes izbēgt- sarūk. Apstājos, lai ievilktu elpu un nomierinātu organismu. Likās, ka mana rīkle svilst elles karstumā un ka muskuļi ir satauvoti ar tērauda ķēdēm. Tad es atsāku skriet un dzirdēju, kā aiz manis kaut kur lejā ostās un skrien suņi. Pa kuru laiku? Es paspēju nodomāt, kad izskrēju laukā uz jumta. Viņu soļi atbalsojās kāpnēs, kamēr es stāvēju, atbalstījusies ar muguru pret durvīm, kuras vibrēja no viņu balsīm. Tas arī viss. Viņi bija mani atraduši. Pēc visa šī laika es biju pieļāvusi vienu, manuprāt, maznozīmīgu kļūdu, kas nu noveda pie letāla iznākuma. Viss zaudēja jēgu, izejas vairs nebija. Tomēr es cerēju, ka izeja ir. Es meklēju iespēju ,kā aizbēgt, bet tādas nebija. Man nebija neviena, kurš mani izglābtu, izņemot...nāvi. Nostājos uz ēkas apmales un lūkojos lejā, kur iztēlojos redzam sevi. Aiz manas muguras pavērās durvis un atskanēja šāviens. Es zaudēju līdzsvaru un kritu. Pēdējā mana doma bija apziņa par to, ka es nespēju izglābt Kristiānu. Es kārtējo reizi biju izglābusi pati sevi. Jutu ķermeni triecamies pret zemi un palūkojos uz apkārtni, kas šķita pavisam pelēka. It kā es būtu atņēmusi tai krāsas.

Un tad es pamodos savā istabā, nosvīdusi un izkliegusi visu balsi. Pieskāros savai sejai un pieskrēju pie loga, lai pamanītu, ka ir vēla nakts. Tas viss bija tikai sasodīts sapnis.

Paspēju nopūsties, kad pie durvīm atskanēja trīs kautrīgi klauvējieni. Čārlijs bija klāt.

158 2 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

Es nesaprotu, kā šim stāstam varēja ielikt mīnusu.. Viņš ir tik labs!! Bieži sanāk tā, ka pēc izlasīšanas man ir tāds- Wow!

Super, man nenormāli patīk, turpini!!!

4 0 atbildēt

akd, nebiedē mani tā. reāli negribēju, ka tā tas beigsies un klusībā cerēju, ka tas ir sapnis, paldies dievam, tā arī bija. gaidu nākamo ar nepacietību.

2 0 atbildēt