local-stats-pixel

Meklētākā.5.nodaļa1

Kam ir vērtība, tas ir cīņas vērts


Kad pamodos, es apzvēros, biju gatava sist galvu pret zemi, kamēr atslēgtos vēlreiz- tik neciešamas paģiras man bija. Visbriesmīgāk bija apjaust to, ka , lai tiktu pie ūdens, ko tik ļoti pieprasīja mans organisms, man bija jāpieceļas sēdus, jāizkāpj no gultas, jācenšas neizvemties un jāaiziet līdz virtuvei, cenšoties palikt kājās. Cik liela iespēja, ka man tas izdosies? Atbalstījos uz elkoņa un atradu mazu zīmīti uz kuras glītā rokrakstā bija uzrakstīts teksts.

„ Labrīt, dusošā princese. Uz galda ir brokastis un trīs pudeles ar minerālūdeni. Esmu darīšanās, kā saka, mazāk zināsi, labāk gulēsi. P.S brālis lūdza atgādināt, lai tu viņu apciemo. Ā, un skapī blakus tavai gultai ir skapītis ar zālēm. Neuzdrošinies darīt stulbības. Atrausies.

Starp citu, priecīgas paģiras.-Daniels.”

Mazs jautājums... Kāda velna pēc cilvēki pārstāja pamodināt citus un izrunāt visu mutiski, nevis rakstīt uz lapiņām un nolikt blakus? Tā nu saņurcīju lapiņu un dusmīga piecēlos kājās.

Ak, vai. Tā nebija laba doma, jo šķita, ka viss kuņģa saturs izvelsies pāri lūpām, jo likās, ka tas griežas riņķī kā centrifūgā griežas drēbes. Atspiedos ar roku pret sienu un piešāvu roku pie mutes. Kad šķita, ka kuņģis ir nomierinājies, skriešus metos uz tualeti, kur nokritu ceļos pie poda un atbrīvoju kuņģi no nastas. Kad tas bija izdarīts, jutu nepatīkamu kņudu kaklā un ievaidējos, kad tas pārgāja sūrstēšanā. Tikai tad atskārtu, ka kāds manus matus sasējis astē un tie nav bijuši apvemti. Daniels?

Vai, kāda laipnība! Nolaidu ūdeni un piegāju pie izlietnes, lai izmazgātu zobus. Pēc tam izskaloju muti, līdz sajūtai, kad šķita, ka mute tikusi iztīrīta ar smilšpapīru. Pēc tam devos atpakaļ uz istabu un pārģērbos- uzvilku melnus, īsus šortus ar paaugstinātu vidukli un baltu blūzi, kuru sakārtoju šortos. Matus izlaidu un izķemmēju. Uzklāju nedaudz kosmētikas un sajutos daudz labāk. Saliecos deviņos līkumos, kad sajutu sāpes kuņģī un sapratu, ka esmu pavisam aizmirsusi par ēšanu. Pa ceļam vēl uzvilku īsās, baltās zeķītes un skriešus devos lejā, kur pirmais, kam ķēros klāt, bija minerālūdens pudele un augļi.

-Kur tad dēls?- Šarlote ienāca virtuvē, tērpusies koši violetā peldmētelī, matiem sasietiem bizē pāri pleciem ar tējas krūzi rokās,- Starp citu, labrīt, saulīt. Kā jūties?

-Sliktāk nevar būt.- noņurdēju un padzēros vēl malciņu ūdens, kas lika manam kuņģim patikā nogurkstēt. – Man ir šausmīgas paģiras. Daniels man nesaka, kas notiek ar Kristiāna izdabūšanu no cietuma un man šodien jāsatiek Kristiāns. Un es jūtos un izskatos šausmīgi. Un ļaunākais par visu ir tas, ka es ne sūda neatceros no vakardienas!-

Viņa iesmējās un mīļi man pasmaidīja,- Viss atrisināsies. Mani puikas tevi ļoti mīl.-

-Kā tas bija jāsaprot?- saraucu uzacis un iekodos ābolā. MANS DIEVS, CIK TAS BIJA SULĪGS!

-Vai tad tu neesi pamanījusi, ka arī Danielam tu patīc? Jūs vakarnakt esot skūpstījušies, kā man ziņo avoti...- viņa padzērās malciņu tējas,- Bet tu to neatceries, tāpēc neskaitās. Tas viss būs daudz interesantāk nekā būtu domājusi,- viņa paraustīja plecus un izbolīja acis pret griestiem,- Tas tik būs kaut kas, kad Kalebs iznāks no cietuma. – viņa neticīgi nošūpoja galvu.

-Skūpstījāmies? Ko? Kas? Kur? Kad? Kāpēc?!-

-Nedomā par to.- Šarlote noglauda man galvu un pasmaidīja,- Pārāk daudz domāšanas noved pie galvassāpēm un briesmīgām krunkām.

-Iešu iedzert zāles un došos pie Kaleb... Kristiāna.- es noliku ābolu atpakaļ un skriešus uzskrēju uz istabu. ierāpos gultā un pieliecos pie skapīša, kur atradu veselu lērumu šļirces un tabletes, un lapiņu, uz kuras bija četras, lielas, sarkanas izsaukuma zīmes:

„Zilās tabletes ir pret galvassāpēm. Šļircēs ir zāles, kas palīdz aizmigt. Pārējām pat nedomā pieskarties. Paskaidrojumu, kā parasti, nebūs. Vismaz ne tagad, kamēr nav laiks.”

Ierūcos. Nu kāpēc gan visam vajadzēja izvērsties tik noslēpumaini? Tas sāka kaitināt, ka no manis viss tika turēts noslēpumā. Lai nu kā, noriju divas tabletes bez ūdens un no galda paņēmu telefonu, ko iestutēju kabatā un nokāpu lejup pa trepēm.

-Jau dodies? Pasveicini manu puisīti, ja?- Šarlote sacīja, novērsdamās no avīzes,- Un pasaki, ka es viņu ļoti, ļoti mīlu!

-Protams!- atsaucos un izgāju pa durvīm. Noķēru pirmo autobusu, kas brauca garām un apsēdos priekšējā sēdeklī. Biju jau piemirsusi, ka štatos var braukt par brīvu. Drīz vien šoferis mani izlaida pie cietuma ēkas un es tiku ievesta zālē. Apsēdos pie galdiņa un spēlējos ar klausuli, kad pie manis pienāca sieviete, kura teica, ka esot noticis kāds misēklis un man esot jāuzgaida. Es arī gaidīju.

Desmit minūtes. Piecpadsmit. Divdesmit. Pusstunda.

Mana sirds draudēja salauzt krūškurvi no uztraukumiem. Kas gan varēja notikt? Vai viņi jau īstenotu savu plānu? Nervu iespaidā, sāku staigāt apkārt pa telpu un grauzt nagus. Ja nu viņu noķers? Ja nu viņu iesēdinās uz mūžu? Kāpēc viņš sacīja, ka gribēja mani satikt, ja manis te nemaz nebūtu?

Sieviete beidzot atgriezās un es aiz bailēm gandrīz izvēmos. Viņas sakāmais mani izsita no sliedēm. Lai gan es to biju gaidījusi, tas mani satrieca.

-Viņš ir izbēdzis. Viņš ir meklēšanā.- sieviete bez emocijām pateica un es sabruku uz zemes. Galvai atsitoties pret grīdu, es zaudēju samaņu. Nevarēja būt, ka viņš tā riskēja, lai tiktu prom. Tas bija tikai gads...gads...un viņš būtu drošībā...

***

Pēc četrām stundām slimnīcā es sēdēju parkā un tukši skatījos uz priekšu, kad pamanīju, ka man kāds apsēžas blakus un uzstājīgi skatās uz mani.

-Tu esi šī meitene?- puisis vaicā un pasniedz man manu bildi. Es mēmi pamāju, atskārzdama, ka tā ir bilde, kas bija pie Kristiāna.- Brī? Braiena?- viņš pārprasa. Es pamāju un paskatos uz viņu, un saprotu, ka viņš ir Čārlijs, puisis, kas man sēdēja blakus, kamēr gulēju, kā Daniels teica. Es biju redzējusi viņa bildi sociālajā portālā.

Šķita, ka manī radās cerība. Čārlijs bija Kristiāna labākais draugs. Viņš mani uzmeklēja. Viņš zina! Viņš zina! Viņš zina! Es iekšēji dūdoju un iekodu lūpā, klausoties, kas Čārlijam sakāms.

-Kristiāns lika nodot tev šo,- viņš pasniedza man aploksni, ko es bez liekas vilcināšanās atplēsu un izņēmu lapu un ķēdīti. Pirms to sākt lasīt, pavaicāju Čārlijam, vai viņam viss ir labi,- Jā, viss ir kārtībā. Viņš tev vēstulē skaidro visus apstākļus. Man nu jājiet,- viņš piecēlās kājās, bet es satvēru viņu aiz rokas.- Kas?

-Paldies tev.- nočukstēju un pasmaidīju,- Paldies, ka palīdzi mums.

-Nav par ko. Te ir mans numurs, ja kas atgadās, zvani, izpestīšu!- puisis man pasniedza vizītkarti, kas vēstīja, ka viņš ir Rouzs Čārlstons. Pavadīju Čārliju ar skatienu un pievērsos tekstam uz lapas.

Braiena, lūdzu, piedod man par to, ka nepaspēju atvadīties vai tev paskaidrot šo visu citādāk, bet man nebija iespējas. Bija iemesls, kāpēc brālis lūdza, lai tu brauc apciemot mani un iemesls, kāpēc manis tur nebija. Ja tu nebūtu atnākusi, tad viņi uzreiz dotos pie tevis un meklētu mani, jo domātu, ka tu palīdzēji man izbēgt. Šobrīd es tev nevaru teikt, kur esmu un kad atgriezīšos, bet laiku pa laikam tu saņemsi vēstules, kas būs mūsu pagaidu saziņas līdzeklis. Nav atlicis daudz, līdz es atgriezīšos. Es tev apsolu. Man tevis ļoti pietrūkst, mazā. Sargi sevi. Starp citu, labāk kravā mantas, jo nu tu esi manas dzīves daļa. Bet vai tas ir tas, ko tu vēlies? Atpakaļ pie tēmas, Čārlijs ir norīkots kā tavs miesassargs, viņš tev sniegs šo informāciju un nodos manas vēstules. Man tevis sasodīti pietrūkst. Nu man ir jābeidz rakstīt un jādodas ceļā. Nekad neaizmirsti, ka to, ka es tevi mīlu, man neviens uz pasaules nevar atņemt un nekā.

Es tevi ļoti mīlu.- Kristiāns.

Izņēmu ķēdīti no aploksnes un apliku to sev ap kaklu. Uz tās bija skaists „K” burts. Pēc tam izņēmu telefonu no kabatas un uzspiedu numuru uz klaviatūras.

-Klausos?- Čārlija balss vaicāja.

-Man tev ir lūgums. Un tu nevarēsi atteikt.- es drebošā balsī sacīju un gaidīju atbildi otrā klausules pusē.

172 1 1 Ziņot!
Ieteikt: 000

Citi šī autora raksti

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

Vov +++++!!Ja varētu būtu 10+++

2 0 atbildēt