Čau!
Nezinu vai jums patīk šis te, sarakstītais darbs bet nu.... iesāktais jāpabeidz 
9.Nodaļa.
-Kā tu te nokļuvi?- noņēmu rokas no Jestera kakla.
-Nu... mani atrada mežā. Biju pārbijies un nosalis. Mani atrada Ītans.- Jesters nolaida skatienu un uzreiz sapratu, ka viņš par to nevēlas runāt.
-Skaidrs. Vai pamācīsi man kā šaut ar loku? Nekad neesmu rokās turējusi loku, taču šobrīd man ir iespēja to izdarīt, tādēļ arī vēlos iemācīties ar to šaut.- pasmaidīju un paņēmu rokās zālē guļošo loku un koka bultas. Jestera sejā atplauka viltīgs neviltots smaids un viņš no manām rokām maigi paņēma loku un vienu bultu.
Viņš paņēma manu roku, visu sastādīja pa pareizajām vietām un palūkojās uz mani. Viņš pakratīja galvu.
-Tagad...atvelc un laid vaļā!- viņš pateica un pagāja nedaudz tālāk no manis, it kā es būtu tik neveikla...Es nejauši atlaidu bultu. Bulta lidoja ātri un tā gandrīz nogalināja Keilam blakus stāvošo cilvēku. Es nometu zemē loku un skrēju pie cilvēka, kuram gandrīz trāpīja manis nejauši atlaistā bulta.
-Viss kārtībā? Ak dievs, es tā nevēlējos. Piedod?- ar atplestām acīm lūkojos šīs meitenes niknajās acīs.
-Jā.- meitene mani atgrūda un raitā solī aizsoļoja prom no meža ieskautās vietas, kur trenējāmies.
Tagad sāku justies pagalam nelāgi. Kad paskatījos uz Jesteru,viņš bija apķēris galvu.Keils pienāca klāt un apķēra manus plecus.Viņš bija aizmirsis par piesardzību, vai varbūt arī nē.
-Piesardzība.-nočukstēju.
-Nē. Vairs nekāda piesardzība.- šie vārdi mani pārsteidza nesagatavotu. Es apdullusi blenzu uz viņu.
-Ejam. Dana tev sarīkojusi iesvētības.- Kelils satvēra manu plaukstu un vilka mani prom no treniņu vietas. Daudzi mums sekoja, tikai Jesters skumīgi lūkojās uz mūsu pusi.Ieskatījos viņas mirdzošajās acīs un tad viņa skatienu aizklāja egles zars.
Izrādījās, ka manas iesvētības notiks pie jūras. Daudzi skrēja mus pa priekšu aurodami. Mani vēljoprojām pārsteidza Keila rīcība. Iepriekš viņš bija piesardzīgs, taču tagad viņam piesardzība vairs nerūp.
Bijām tuvu tai vietai, kur laikam notiks manas iesvētības. Kūpošs ugunskurs, koka baļķi uz kuriem apsēsties, galds un vēl pāris lietas, kuras tur stāvēja. Keils atlaida manu plaukstu un es to nopurināju,jo viņš manu plaukstu bija satvēris tik cieši, ka tā bija notirpusi.
Visi apsēdās uz koka soliem, tajā starpā arī Keils, taču man atvēlēta vieta nebija. Mazs bariņš ar jauniešiem tur kaut ko darīja un skaļi smējās. Viņi pagriezās pret mani.
-Nu, pīpēsi ?- jaunietis, kurš jautri smējās man jautāja.
-Kā lūdzu?- mani pārņēma neizpratne.
-Ak,dieviņ tētiņ. Tu pīpēsi vai nē? Saki ātri, kamēr Dana, Ītans un Eliste nav atnākuši.- puisis man sniedza pretī kaut kānu striķīti. Apmulsusi lūkojos uz jaunieti, kurš man izteica piedāvājumu. Tagad es TIEŠĀM vēlējos, lai Dana atnāk ātrāk.
-Nu ja nē, tad nē.- puisis paraustīja plecus un ielika uztīto kāsi mutē. Viņš to aizsmēķēja un ieelpoja. No viņa mutes izsprāga dūmu mākonis. Viņš kāsi padeva tālāk, taču blakussēdētājs, tāpat kā es, nemaz tam negribēja pieskarties. Pārējie ar lielām acīm lūkojās uz smēķētāju, kuram drīz sāksies halucinācijas, jo viņš jau bija paspējis ievilkt trešo dūmu.
-Ei, viņa ir jauniņā. Tavas smadzenes neaizdomājās par to, ka viņa visu var pateikt Danai, Ītanam vai Elistei? Un tad goda vārds, Eliste neizturēs un mūs padzīs. Tevi jau iepriekš pieķēra!- Mahida, meitene ar batikoto t-kreklu, ierunājās un lūkojās uz puisi ar dusmīgu skatienu. Puisis laikam visu saprata un nometa kāsi zemē.
Dana pienāca tuvāk, palūkojās uz mani un salika kopā lūpas, it kā vēlētos mani noskūpstīt uz vaiga.
-Anna, man tev kaut kas ir.- viņa man rokās iestūma diezgan lielu kasti.
-Kas tas? Man neko nevajag. Vienīgais kas man vajadzīgs pašlaik ir Bla...- atcerējos par Bī un Kesidiju. Mana mute vairs neparko nevērās vaļā. Likās, ka manas lūpas būtu sašūtas kopā. Dana uz mani ziņkārīgi lūkojās un es kautrīgi pasmaidīju un mēģināju attaisīt kasti. Kad atvēru to, es biju izbrīnīta. Tā bija kleita. Manas mammas kleita.
-Kur tu to dabūji?- izņēmu kleitu no kastes un aplūkoju to no visām pusēm. Atcerējos to dienu, kad mammai tā bija mugurā.
************************************
Bija saulains,bet vēss rudens vakars un mamma ar tēti gatavojās kaut kur iziet. Es tikmēr stāvēju telpas vidū un lūkojos, kā mans tētis izmisīgi meklē savu sarkano kaklasaiti.
-Khem, Jūlija, neesi redzējusi manu sarkano kaklasaiti?- tēvs nokrita uz ceļiem un lūkojās zem gultas.
-Varbūt vannasistabā?- Mamma iznāca no tēta kabineta un pabužināja manus matus. Kā jau bērns būdams, es pasmaidīju.
-Mīļumiņ, atnāks Gabija un tevi uz laiku pieskatīs, labi?- mamma satvēra manas plaukstas.
-Gabija?- es nebiju īpaši par to sajūsmināta, taču man atlika ar to samierināties.
-Jā. Vai, mīļumiņ, padod man kleitu, lūdzu.-mamma teica un sāka krāsot lūpas sarkanā krāsā. Pieskrēju pie skapja un ar grūtībām tomēr aizsniedzu kleitu un to norāvu lejā. Tā nokrita uz zemes,taču paldies dievam, mamma to neredzēja. Pacēlu to un lai nenobružātu, pārlocīju un pārmetu to pār plecu. Pasniedzu ar mežģīnēm rotāto kleitu mammai. Viņa staroja.
-Jūlija, es nevaru atrast to kaklasaiti! Sasodīts!- izklausījās, ka tētis ārda vannasistabu kā tāds King-Kongs.
Mamma neko neteica tikai nopūtās un pasmaidīja. Uz veļas groza malas pamanīju kaut ko sarkanu un man tas atgādināja tēta kaklasaiti, kuru viņš tik ļoti izmisīgi meklēja. Lieliem soļiem soļoju uz veļas groza pusi. Jā, tā bija tā pati, sarkanā kaklasaite. Sāku to vicināt līdz tētis to pamanīja.
-Paldies, saulīt.- tētis mani pacēla un noskūpstīja.
-Tagad, es pārģērbšos, ja neiebilstat.- mamma pateica un mūs izdzina no vannasistabas. Mēs abi ar tēti saskatījāmies. Pēc pāris mirkļiem viņa, tikpat skaista kā vienmēr, iznāca no vannasistabas sarkanā, mežģīnēm rotātā, kleitā.
*******************************************
-Te arī ir tās kurpes kuras viņa vilka tajā dienā.- Dana aplika savas rokas ap maniem pleciem un viņa mani pievilka klāt pie sava ķermeņa un noskūpstīja manu galvu.
-Kur tu to atradi?- teicu un sāku vicināt kleitu gar Danas acīm.
-Nu, klausies. Jūlija agrāk bija mana skolniece. Tikpat trausla kā tu. Viņa šo bija atstājusi šeit. Bet nu pastāstīšu tev galveno. Es vēlos, lai tu ietu ar šo kleitu uz balli, kura notiks šodien. Tavs pavadonis būs Keils. Un nekādu nē. Man tevi jāiepazīstina ar kādu cilvēku.- Dana palūkojās uz mani un pagriezās.
