Čau!
Es paspēju uzrakstīt nākamo nodaļu un tagad to dodu lasīt Jums,spocēni!
P.S.Ceru,ka atkal neesmu sajaukusi Keilu ar Ītanu (vai otrādāk) tā kā lūdzu ziņojiet,ja maniet kādu kļūdu sakarā ar šo.
7.Nodaļa.
Dusmas.
Kad biju pamodusies no tik ļoti ciešā miega,logā bija redzama saule.Es vairs neatrados Ītana kabinetā,uz baltā ādas dīvāna,bet gad mīkstā,baltā veļā,klātā gultā.Pacēlos sēdus un pretī pamanīju skaistu,vecu vāzi,kura bija pilna ar lillijām.No to smaržas man apreiba galva.Es atglaudu matus un centos izrāpties no gultas.Manas kājas uzkāpa uz mīksta,kremkrāsas paklāja un es nožāvājos.Kāds arī mani bija paspējis pārģērbt,taču visticamāk tā bija Dana.Redzēju,ka pie vāzes,kura bija pilna lillijām,stāv zīmīte.Es paņēmu zīmīti rokās un sāku to lasīt.
‘’Labrīt,Anna!
Tu cieši gulēji,tāpēc nevēlējos tevi modināt,līdz ar to uzrakstīju Tev šo zīmīti.Domāju,ka tev patīk lillijas,tādēļ arī tās atnesu.Kad esi gatava,nāc lejā,pagatavošu tev ko ēdamu.
P.S.Domāju,ka tev ar vecajām drēbēm nebūs ērti staigāt,tāpēc izmetu tās.Jaunās drēbes ir uz krēsla,blakus spogulim.
Dana.’’
Jā,tā jau domāju.Tā bija Dana.
Es palūkojos uz krēslu,kuru Dana bija minējusi,un ieraudzīju tur drēbju kaudzi no kuras man izbīlī acis palika lielākas.Tur bija tik daudz kleitu,bet neviena t-krekla vai silta džempera.
Piegāju pie krēsla un paņēmu to kleitu,kura priekš manis bija pieņemamāka.Tā bija vienkārša,melna kleita ar rozēm uz tās.Uzvilku kājās savas nobružātās kedas,saķemmējos un biju gatava iet.Es atvēru durvis un viegli kustinot kājas izgāju gaitenī.Ejot cauri gaitenim,es sadzirdēju kādu lamājamies.
-Velns ar ārā,kas ar jums ir?Jūs tiešām nevarat būt normāli?Jums pie katras izdevības ir jāārdas?-balss skanēja stingri.
-Viņi nav vainīgi.Tu viņus vienkārši nelaid ārā tik bieži kā vajadzētu.-tā bija maiga balss.Šķita,ka tā ir Dana.
Pagāju nedaudz tuvāk kāpnēm un palūkojos gar stūri,un jā,runātāja bija Dana,taču personu,kura bļāva,tā arī nespēju atrast.Kāds pieskārās maniem pleciem un es aiz bailēm palēcos.Kad pagriezos ieraudzīju,ka tas ir Keils.
-Svēēēēēēēīka.-Keils gari novilka.
-Ak dievs,es nobijos.-lielām acīm lūkojos uz Keilu.
-Ha!Ejam lejā,kamēr Eliste visu nav izpostījusi.-Keils ierunājās un ar rokām parādīja zīmi,kas līdzinājās šai :Dāmām priekšroka.
-Tātad tā ir Ītana sieva?Viņai nu gan ir balss.-iesmējos un sāku kāpt lejā pa kāpnēm.
-Vai,biju aizmirsis par piesardzību.Pārslēdzamies uz domu režīmu.Es starp tevi un mani ieturēšu nelielu distanci.-Keils sāka smīnēt un viņš apstājās.
Keils no sākuma likās tāds kā cietais rieksts,taču viņa attieksme man patīk.Viņš kā personība man tīri labi iet pie sirds.
Kāpjot lejā pa kāpnēm redzēju kā Ītana sieva,Eliste,pret sienu met porcelāna vāzi.Skaņa nebija diezgan skaļa,taču porcelāna lauskas izkaisījās pa grīdu.
-VISS!ES JŪS NEGRIBU REDZĒT!NERĀDIETIES MANĀS ACĪS!-Eliste bija saniknota.Bet par ko?
Smalkā sieviete iesēdās dīvānā un starp diviem pirkstiem satvēra cigareti.Viņa aizšķīla sērkociņu,ielika cigareti mutē un aizsmēķēja to.Nelieli dūmi pacēlās gaisā un Eliste vēl vairāk ieslīga dīvānā.
-Nolādētie Fosko.Kādēļ viņi vispār mums jāpieņem?Murgs.-viņa pie sevis purpināja.
‘’Tā.Ej klusām,nemanāmi un piesardzīgi.Tici man,tu nevēlēsies uz savas ādas izjust Elistes dusmas.’’Keils teica un es palūkojos uz viņu.
-Viss kārtībā,ej.-viņš klusi nočukstēja.
‘’Kur jāiet?’’jautāju,jo es šeit jutos tāpat kā kurmis gaismā.Nu labi,es nemiru,bet vispār šeit neorientējos.
‘’Ej gar kāpnēm un priekšā būs garš gaitenis un galā būs virtuve.Dana gan jau mūs gaida.’’Keils teica un es sāku kustēties.Pārkāpu pāri pēdējam pakāpienam un piekļāvusies kāpnēm gāju uz priekšu.Lai arī cik komiski tas neliktos,tajā brīdī tas bija pieņemams lēmums.Redzēju kā Keils man seko un tajā brīdī,kad ieraudzīju viņu sajutos daudz drošāk,tāpēc es pagāju nostāk no sienas un raitākā solī soļoju gaiteņa virzienā.Kad bijām veiksmīgi tikuši garām Elistei,izgājām cauri gaitenim un beidzot tikām virtuvē.Tur mūs ar kūpošu,biezu vafeļu kaudzi sagaidīja Dana.
-Labs rīts ķirbīši.-Dana jau ATKAL minēja kādu mīļvārdiņu.
-Labs,labs.-samāksloti pasmaidīju un uzliku roku uz pakauša.
-Sveika Dana.-Keils īgni palūkojās uz Danu un novērsās.Viņš paķēra šķīvi un uz tā uzlika trīs,nē četras biezās vafeles un nolika šķīvi uz bāra letes.Viņš apsēdās uz krēsla,kas atradās pie bāra letes un sāka ēst.Dana atplestu muti lūkojās uz Keilu un sakrustoja rokas zem krūtīm.
-Kas ir?-Keils,piestūķējis pilnu muti ar vafelēm,lūkojās uz Danu ar neizprotošu skatienu.
-Nekas,vienkārši tu tik cūciski parasti neuzvedies.Palūgšu tevi,dārgumiņ,šīs jauniņās klātbūtnē uzvesties pieklājīgi.Kā nekā viņa šeit ir mazāk nekā dienu.Izrādi cieņu arī pret mani,jo tik cūcīgi ēdot tu izrādi necieņu pret mani.-Dana pagriezās un sāka mazgāt netīros traukus,kuri ,cik noprotu,ir netīri dēļ citiem izredzētajiem jeb Fosko.Keils izbolīja acis un turpināja ēst.
-Kā būs ar tevi? Tu arī kaut ko ēdīsi?-Dana man silti pasmaidīja un man vienu brīdi likās,ka viņas lūpu kaktiņi ir pacelti līdz pat acīm.
-Ērm,jā.Esmu izbadējusies kā vilks.-Dana rokās man iestūma šķīvi un tad parādīja uz vafelēm.Es piegāju tām klāt un uz šķīvja uzliku tikpat vafeļu,cik Keils.
Kopumā es apēdu astoņas vafeles un brīnījos par tik lielu apetīti.
-Paldies.Vafeles nudien bija gardas.-es noslaucīju lūpu kaktiņus un gatavojos mazgāt šķīvi.
-Nē.Dod man.Ej pie Ītana.Viņš grib tevi iepazīstināt ar pārējiem.Viņš ir tepat zālē.-Dana ar putainu pirkstu norādīja uz gaiteni pa kuru šeit nonācu.
Es atkal dzirdēju strīdu.
-Labāk būs ja tomēr neiesi.-Dana mani paķēra aiz rokas pirms es paspēju spert soli.
-Lai viņa iet.Es iešu ar viņu.-Keils ierunājās.
-Labi.Tikai nenodari viņai neko ļaunu.-Dana zobojās.
‘’Tagad tu redzēsi kāda ir Eliste.’’Keils pasmaidīja un mēs gājām cauri gaitenim.
Redzēju kā Ītans strīdas ar Elisti,kuru viņš krāpj ar Danu.Varbūt Eliste ir uzzinājusi par vīra afērām?
-Eliste,kādēļ tu vienmēr jaucies šajās darīšanās?Tā nav tava daļa!Tavs uzdevums ir tikai un vienīgi palīdzēt viņiem tikt galā ar uzdevumiem!Nevis jaukties tajās darīšanās,kuras attiecas tikai uz mani!-Ītans kā nemiera tramdīts soļoja šurpu turpu.
-Ītan,tas vairs nav izturams.Es jūku prātā dēļ viņu sarīkotajām nekārtībām!JŪKU PRĀTĀĀĀĀ!-Eliste pilnā rīklē bļāva uz vīru un viņa centās iesist Ītanam,taču neceiksmīgi,Ītans satvēra viņas dūri un to Eliste savu savilkto dūri bezspēkā nolaida.Ītans piekļāva Elisti pie krūtīm.
-Eliste,varbūt aizbrauksim prom?Kādu laiciņu kaut kur citur atpūtīsimies un Dana tikmēr ar viņiem tiks galā.-Ītans teica un noglaudīja Elistes gaiši blondos,kuplos matus.
-Dana?Tā salašņa?Ha,es domāju,ka viņa mūsu māju tikai tīrīs un gatavos,taču nē,viņa var arī pieskatīt,mācīt,trenēt izredzētos?Ar ko viņa tik īpaši atšķiras no manis?ATBILDI!-Eliste aizsvilās un izlauzās no Ītana apskāviena.
Mēs abi stāvējām gaiteņa durvju ailē un lūkojāmies uz Ītanu un Elisti.Abi bija tik ļoti iedziļinājušies savā strīdā,ka mūs nemanīja.
-Nesauc viņu par salašņu!Dana ir tikai palīdze!Tas arī viss!-Ītans abas rokas uzlika uz pakauša un palūkojās uz mūsu pusi.Tad viņš ieraudzīja mūs.
-Blū,labrīt.Iepazīsties,šī ir mana sieva,Eliste.-Ītans norādīja uz vidējā auguma blondīni,kas stāvēja viņam blakus.
-Vēlviena salašņa.No kurienes viņi rodas?-Eliste to pateica tik skaļi,lai to dzirdētu es.
Ītans izskatījās dusmīgs un paķēra tuvāko priekšmetu kas bija pa rokai.Tā atkal bija vāze.
No kurienes te uzradās vēl viena vāze?Esmu par visiem simts procentiem pārliecināta,ka tā iepriekš tur nebija.
Ītans aiz dusmām sviedz vāzi mūsu virzienā.Mēs knapi paspējām pieliekties,tomēr vāze mūs neskāra un paldies dievam,netrāpīja arī Danai,jo tajā brīdī viņa gatavojās iziet.
Pēkšņi Ītans saļima un nokrita uz cietās grīdas.
