Čau jau 2x šajā nedēļā! 
Tātad man ATKAL nebija ko darīt un es ieliku sava stāsta 6.Nodaļu.
Nezinu,vai jums patīk,bet ja patīk un ir kaut kas uz sirds sakarā ar šo rakstu (un vispār stāstu),droši raksti komentā! 
Ja vēlaties,varu arī rīt ielikt nākamo nodaļu 
Un es pateicos tiem,kas šo lasa un novērtē 
Bet nu ilgi nepļāpāšu-lasam!
P.S.Šajai nodaļai nav nosaukuma,jo es vienkārši to nevarēju izdomāt 
Bet nu tagad gan-lasam!
6.Nodaļa.
Kad pavēru durvis man pretī stāvēja stalts puisis un viņa rokās gulēja arbalets.Viņš mani paķēra aiz rokas un es kā lupatu lelle vilkos viņam līdzi.Kad bijām izgājuši ārā no mājas viņš mani iesēdināja,ja nemaldos,Blazerīnas koši sarkanajā blakusvāģī.No viņa ašās rīcības,biju nedaudz apjukusi.Viņš iedarbināja dzinēju un mēs sākām braukt lielceļa virzienā.
-Tu pašlaik domā braukt lielceļa virzienā?-pajautāju,lai visu ceļu nebūtu jānīkst klusumā.
Viņš neatbildēja.Tikai turpināja lūkoties turp,kur brauc.
No lielā ātruma mani mati mežonīgi plīvoja un viss mežs man izskatījās pēc zaļas strīpas.Vējš cirtās man sejā un es rokas piekļāvu sejai,lai vējš manu seju nesāpinātu vēl vairāk.
-Nedari tā.Vienkārši turi seju uz leju.-puisis pamācīja.Man nekas cits neatlika kā paklausīt viņu.
-Kā tevi sauc?-pajautāju.
-Mani sauc...Keils.Būtībā Keilstans,taču tev būs vieglāk,ja sauksi mani vienkārši par Keilu.-viņš silti pasmaidīja.
-Kurp mēs dodamies?-mani mati vēljoprojām mežonīgi plīvoja un es tos nespēju novaldīt.
-Uz turieni,kur tev jābūt.-viņš teica.
-Uz mājām?-ar sarkasmu balsī pajautāju.
-Nē.-viņš īgni palūkojās uz mani,pakratīja galvu un apklusa.
Mēs drīz uzbraucām uz lielceļa.Bijām mērojuši tālu ceļu.
-Mums nevajadzētu atpūsties?-es teicu un nožāvājos.Es biju TIEŠĀM nogurusi.
-Nē.Mēs nedrīkstam.Mums tam nav laika.-viņš noņurdēja.
-Labi.Apstājies,izlaid mani un tālāk brauc viens pats.Es pati varu tikt galā.-es palūkojos uz viņu.
-Tu tiešām esi apnicīga.-viņš to pateica tā,it kā viņam kāds būtu stāstījis par mani.
-Ko nozīmē tiešām?Kāds par mani tev ir stāstījis?-es lūkojos tālumā un saskatīju tur jūru.
-Jā.-viņš konkrēti atbildēja un piebremzēja.
Viņš pagrieza stūri un transporlīdzeklis lēni ieslīdēja starp krūmiem,kur bija redzams ceļš.Mēs braucām diezgan ilgu laiku,līdz Keils apstājās pie diezgan augstas priedes.Dzirdēju klusu šalkoņu.Tā bija jūra.Mēs pašlaik atrodamies pie Fērskvēras jūras.Man tā šķiet.Izkāpjot no blakusvāģa,es izstaipīju savus notirpušos locekļus.Mani acu plakstiņi palēnām vēlējās vērties ciet un es vēlējos aizmirst visu to,kas noticis šodien.Tomēr tas nebija iespējams,jo šīs domas mani nomāca kā uzbāzīga muša.Manas domas riņķoja tikai ap vienu lietu:Kesidiju.Viņa man bija svarīga,viņa man bija kā ūdens.Bez viņas mana dzīve līdzinājās nullei.
‘’Mums būs jāsarunājas šādi.’’Keils man tuvojās.
‘’Kāpēc?’’jautāju.
‘’Nu,viņiem nepatīk,kad izredzētajiem ir radies kontakts ar citu izredzēto.Es tev palīdzēšu.’’Keils vārdu viņiem izrunāja ar īpašu piesardzību.
‘’Kas ir viņi?’’man gribējās uzzināt visu kas ir ap un par šo tēmu,jo man vajadzēja informāciju.
‘’Viņi?Tie ir visaugstākie spēki.Nu,izņemot Visziņus.Viņi atbild par Fosko.Cik noproti,ar vārdu Fosko mēs apzīmējam izredzētos.Tagad-ejam.Tev arī ir jāpaēd un jāatpūšas.’’Keils pasmaidīja un gāja man pa priekšu un es viņam sekoju.
Un vēl:Kas ir Visziņi?Tie ir tie nelieši kuri uzsāka visu šo ažiotāžu.Ja trāpies viņiem acīs,kļūsi par viņu vergu.Viņi ir tikai pieci,taču neviens vēl nav uzdrošinājies stāties viņu ceļā.Tomēr domāju,ka tā būšu es,jo viss šis pasākums jau man ir noriebies.
‘’Nu tā.Saglabā mieru,runā ar mani tikai caur domām.Es būšu tev blakus.’’Keils man piemiedza acis un pavēra ēkas durvis.Skatoties apkārt,es pat neieraudzīju,ka te ir māja,turklāt gigantiska.
‘’Labi.’’pamāju ar galvu un iegāju iekšā.
Izskatījās,ka viņiem tur tiek rīkotas viesības,jo kad iegāju iekšā,visi lūkojās uz mani ar izbrīnu.Dzirdēju papēžu klaboņu.Tātad tā bija sieviete augstpapēžu kurpēs.Klaboņa kļuva aizvien skaļāka,līdz tā apstājās pie manis.Palūkojos augšup.
Mani vēroja kokbrūnu acu pāris.
-Sveika.Esmu Dana.Tu izskaties vāja,tādēļ iedošu tev kaut ko iekost.Kā sauc tevi?-sieviete,kuru sauca Dana mīļi pasmaidīja un samiedza acis.
-Sveiki.Esmu...Anna.Anna Blū Dereina.-kautrīgi sacīju,taču joprojām nekaunīgi blenzu viņas skaistajās acīs.
-Tātad,Anna.Iesim,es tevi aizvedīšu pie Ītana.Viņš jau tevi gaida.-Dana cieši satvēra manu roku un vilka augšup pa marmora kāpnēm.Šī ēka bija tik smalka.Marmora kolonnas un kāpnes,apzeltīti durvju rokturi,kristāla lustras,dzīvnieku ādas...te bija kā pilī.
Mums nebija jākāpj diezgan ilgi,taču kad uzkāpām,biju aizelsusies,jo Dana nebija pamanījusi,ka viņa mani burtiski vilka,līdz ar to es skrēju augšup pa kāpnēm.
-Dārgumiņ,viss kārtībā?-Dana lūkojās uz mani.
-J...Jā.-atteicu,un vēlējos,kaut atkal būtu pie Kesidijas.
-Tad labi.Nāc nu,Ītans ir jau tevi pārgaidījies.-Dana atkal man uzsmaidīja to ‘’mīļo’’ smaidiņu.
Viņa veda mani pa izgaismotu gaiteni,uz kura sienām bija redzamas dažādas smalkas gleznas.
‘’Nu,tu vēl neesi nomirusi?’’Keila maigā balss mani nedaudz nomierināja.
‘’It kā nē.Mēs ejam pie kaut kāda Ītana.Tu zini kas viņš ir?’’jautāju un palūkojos uz Danu.
‘’Tad labi.Tas nav vis kaut kāds Ītans,bet gan viņš mūs visus uzrauga.Un tā sieviete,Dana,ir viņa mīļākā’’Keils iesmējās un Dana ar straujām kustībām atvēra durvis.
‘’Skaidrs.Tātad Ītanam ir arī sieva?’’ar ziņkāri pajautāju un ieplētu acis,jo manā priekšā stāvēja vīrietis ar sirmiem matiem.Izskatījās,ka viņam ir ap piecdesmit gadu.Un viņam ir tik jauna mīļākā?Nu jā,nav brīnums.
‘’Nu jā.Viņu sauc Eliste.’’Keils pateica un es jutu,ka viņš smaida.
‘’Kuš.Es esmu Ītana...kabinetā?Sazināšos ar tevi tad,kad būšu beigusi sarunu ar viņu.’’es pievērsos man priekšā stāvošajam vīrietim un mani sakari ar Keilu pārtrūka,jo es tos pārtraucu.
-Dārgumiņ,tas ir Ītans.-Dana atlaida manu roku un viņa burtiski staroja Ītana priekšā.Dana izgāja no telpas.
-Sveika,Anna.Vai drīkstu saukt tevi par Blū?-Ītans sakrustoja savus tievos pirkstus un pacēla galvu.
-Labdien.Varbūt.-es stāvēju pie durvīm un nemaz nedomāju iet uz priekšu,jo Ītans mani biedēja.
-Varbūt?Labi,Blū cik noprotu,tevi atveda Keils.Taisnība?-Ītans pacēla uzacis un apsēdās uz galda.
‘’Saki,ka tu nezini kā mani sauc,jo mēs nekontaktējāmies.Izliecies,ka nezini mani.’'Keils bija mans glābiņš.Ja nebūtu uzradies viņš,es visu gan jau,kā ierasts,salaistu dēlī.
-Piedodiet,mani šī persona neinteresēja,tādēļ viņa vārdu nemaz nevēlējos zināt.-atbildēju tieši un uzliku rokas uz durvju roktura.
-Labi.Pajautāšu viņam.Nāc,sēdies.-Ītans parādīja uz viņam netālu esošo,balto ādas dīvānu.Te viss bija tik dārgs.
Es lēni virzījos uz priekšu līdz ieslīgu baltajā dīvānā.
-Nu tā,tagad tu būsi viena no mums.Tu šeit būsi drošībā.Cik noprotu,tev ir arī spējas?-Ītans jautāja,pavērsdams savu galvu uz manu pusi.
-Jā.-es pašlaik gribēju būt viena...ar dīvānu.Man tik ļoti gribējās gulēt.
-Un kādas tās būtu?-Ītans atkal pacēla uzaci.
-Es protu...-klusums-nu...-es šajā brīdī apsvēru-teikt to vai neteikt.
‘’Keil,ko man teikt?’’es pateicu,un pēkšņi atslēdzos,jo mani māca NENORMĀLS nogurums.
