Čau,spocēni! :)
Tā kā man nebija ko darīt,nolēmu uzrakstīt 5. nodaļu 
Ceru,ka visiem Jums šī nodaļa patiks.
Un vēlreiz novēlu Jums priecīgus Ziemassvētkus!
5.Nodaļa.
Spēle var sākties.
Mani pārņēma dīvaina sajūta.Likās,ka es būtu mājās,taču tomēr tā nebija.Es arī apsvēru visu to,ko man nesen bija pateikusi šī nezināmā,maigā balss.
''Es lasu domas un skrienu ātri,'' pie sevis centos visu sakārtot pa plauktiņiem un atrast šajā visā kaut ko sakarīgu,''tomēr,kad es ar Kesidiju skrējām,tas ir,bēgām no meklētājiem,tad es neskrēju tik ātri kā balss bija pieminējusi.''
-Nāciet,sēdieties,jūtieties kā mājās.-Bī pieminēja jau nobružāto laipnības frāzi.
Kad iegāju viesistabā,tad manām acīm pavērās diezgan liela telpa.Telpā bija divi trīsvietīgi dīvāni,mazs galdiņš,televizors,daži grāmatu plaukti,kamīns un vēl dažādi interjera nieki.No kamīna,kurš bija no ķieģeļiem un daži no tiem bija nolupuši,nāca patīkams siltums.
-Blazerīna,es jau tev kuro reizi saku,lai tu uz mūsu māju neved svešiniekus.Varbūt viņas ir meklētājas!Meitiņ,domā taču reiz ar galvu!-Bī mamma virtuvē klusi nolamāja Blazerīnu.
-Jā,bet mamm,Blū man izglāba dzīvību un nošāva meklētāju!Diez vai viņa būtu nošāvusi meklētāju,ja pati tāda būtu.-Blazerīna pretojās mātes teiktajiem vārdiem.
-Labi,pieņemsim,ka tā bija,taču saki-vai tu pati sev kājā iešāvi?-Bī māte lūkojās Blazerīnas acīs.Biju tik ziņkārīga,ka novēroju viņas un visas viņu kustības.
-Nē.Meklētājs to izdarīja.Ja tur nebūtu bijusi Anna,tas ir,Blū,tad es vairs nebūtu dzīva.Meklētājs mani sasēja.-Blazerīna lūkojās savas mātes acīs.
-Viņas šeit nepaliks.-jutu,kā šie vārdi satrieca Blazerīnu.
-Nē...-Blazerīna ieteicās,taču viņu pārtrauca viņas mammas dobjā balss.
-Es teicu,ka viņas šeit NEPALIKS!-Blazerīna vēlējās ko teikt,taču viņa izvēlējās neko neteikt.
Blazerīna uzskrēja augšā pa kāpnēm un dzirdēju viņu šņukstam.Kādēļ viņa par mums pārdzīvo?Viņa zin mūs tikai pāris stundas!Dzirdēju,kā viņas mamma kaut ko nopurpina un turpina darboties virtuvē.
Tā pagāja minūtes,stundas.Man sāka palikt neērti,ka mēs šeit vēljoprojām sēžam.
-Es atvainojos,bet vai mēs Jūs netraucējam?-laipni pajautāju Blazerīnas mātei.
-Nu...būtībā jau traucējat.Būtu labāk,ja jūs tomēr ietu prom no mājas un šeit nerādītos.Nevēlos šeit nevienu svešinieku.-viņa salti noteica,taču pasmaidīja.Likās,ka viņa ir gandarīta par to,ko tikko pateica.
-Varbūt esmu nepieklājīga,bet vai drīkstu Jums jautāt vienu lietu?Nu,būtībā divas.-es rokas aizliku aiz muguras un tās šūpoju.
-Nu,lai iet.-Blazerīnas māte šaubīdamās teica un palūkojās uz manām kājām.
-Vai vispirms drīkstu zināt Jūsu vārdu?-manā sejā bija vērojama nopietnība.
-Esmu Katja,-viņa pacēla labo uzaci,''un kā ir ar tevi?''
-Esmu Anna.-es ātri paziņoju.
-Nu,Katja.Jūs zināt,kur atrodas tuvākā degvielas uzpildes stacija?-es pajautāju.
-Jā.Tikai neesmu droša,vai dabūsiet tur degvielu.-Katja pasmaidīja.Vēlviens pierādījums tam,ka viņa ir gandarīta par to,ka mums neveicas.
-Skaidrs.Un vēl:vai būsiet laipna un ļausiet izmantot Jūsu vannasistabu?-es pajautāju un mani pārņēma kauns.
-Nu labi,ja jūs pametīsiet manu māju.-es atviegloti uzelpoju.
Katja lēnā gaitā ar veļas grozu rokās sāka kāpt augšā pa kāpnēm un es dzirdēju,kā viņa mani nolamā,taču mani tas neinteresē.Es ar acīm ātri sameklēju vannasistabu un atvēru tās durvis.Kad biju iekšā,es aizslēdzu durvis.
Es palūkojos spogulī un man uzreiz gribējās no tā novērsties.Mana seja pāris vietās bija netīra,mani mati bija pinkaini.Mans koptēls izskatījās drausmīgi.Es nolēm ieiet vannā.
Mani pirksti atgrieza vannas krānu un ūdens sāka līt no tā.Es lēni noģērbos un kad biju noģērbusi visus apģērba gabalus,es atkal palūkojos spogulī.Ieraugot sevi nodomāju,ka esmu anoreksiķe.Mans ķermenis bija tik tievs,ka likās-varu apķert to ar abām rokām nepūloties.Mani pārsteidza tas,ka vispār vēl kustos,jo manas kājas bija izkāmējušas un tas pats bija ar rokām.Biju kā trausla kāršu mājiņa,kura kuru katru brīdi varēja nogāzties.Es atspiedos pret izlietni un atkal paskatījos uz sevi.Mani vaigu kauli bija izspiedušies.Pār maniem kārnajiem vaidiem sāka tecēt asaras.Es nespēju noticēt,ka tā esmu es.
''Ak mans dievs,kas ar mani notiek?''mierīgi ieelpoju.
Tad atcerējos par vannu.Kad tā bija gandrīz pilna,es aizgriezu krānu un ar abām kājām iekāpu vannā.
Kad biju jau iekārtojusies vannā manā galvā atkal atskanēja balss.Tā šoreiz bija līdzjūtīga un mierīga.
''Vai tu baidies?''balss mani uzrunāja.
''No kā?''vienaldzīgi atteicu.
''No tava likteņa.''balss runāja ar,kā lai saka,nolemtību.
''Un kāds tas būtu?''manī parādījās ziņkāre.
''Nu,tev būtu jāpamet Kesidija un jādodas kopā ar mums.''balss it kā aprāvās.
''Piedod,es izvēlēšos citu variantu.''es palūkojos pulkstenī,kas karājās pretī vannai,pie sienas.
''Tu to nevari.To izlemjam mēs.Tev tur nav teikšanas''balss palika nopietna.
''Kas tie tādi mēs būtu?''es atteicu.
''Fosko.''balss paziņoja ar dīvainu toni.
''Bēdz.Es drīz būšu tev pakaļ.Viņi nāk pēc Kesidijas.''balss iesaucās un likās,ka tās īpašnieks ir ļoti izbrīnīts.Es sāku elpot ātrāk un es izlēcu no vannas.
''Ko?Tu joko.Kas ir viņi?''viesistabā sadzirdēju apslāpētu kliedzienu un dobjas balsis.Mani pārņēma vēlme iziet ārā.
''Neej.Viņi tevi nošaus.''balss mani brīdināja.Jutu,ka drīz sākšu panikot.
''Ko tad man darīt?''es satraukusies jautāju.
''Saģērbies un turi durvis cieši ciet.''balss teica un tad pazuda.
Es ar trīcošām rokām satvēru apģērba gabalus un centos pēc iespējas ātrāk tos uzvilkt.Ak dievs,kad tagad būs ar Kesidiju?Tad sadzirdēju skaļu soļu dipoņu un tā mani pārbiedēja.
''Atver durvis.''balss teica.Tagad es apsvēru domu vai tikai tas nav kāds meklētājs,kurš ar savām spējām vēlas mani izvilināt ārā.
''ATVER TĀS SASODĪTĀS DURVIS!MUMS NAV LAIKA!JA VĒLIES IZGLĀBT KESIDIJU,ATVER TĀS NOLĀDĒTĀS DURVIS!''balss bļāva.Kad balss pieminēja Kesidiju,nolēmu,ka jāuzticas balsij.
Es atvēru durvis.
