local-stats-pixel

Mekletāji.3.Nodaļa1

Čau spocēniņi!

3.Nodaļa

Blazerīna.

-Ei,paldies tev.Ja tevis tagad te nebūtu,es noteikti skatītos uz jums no augšas.-Bī pielika rokas tuvāk ugunskuram.Bija vēls vakars.

-Jā...-es pasmaidīju un palūkojos augšup

Debesis bija skaidras,taču pāris mazi mākonīši pārpeldēja pāri debesīm.Zvaigznes bija izkaisītas pa debesīm un tās izskatījās kā mazi mirdzoši spīdumiņi.Virs ezera cēlās milzīgi miglas vāli,kuriem tikpat kā nevarēja redzēt cauri.Vakars bija dzestrs,bet ar biezu,adītu vīriešu džemperi,man bija labi.

Es palūkojos uz Kesidiju.Viņa bija klusa un sēdēja rāmi.No malas izskatījās,ka viņa ir statuja.Nopietni.Viņas acis varēja saskatīt to,ka viņa cenšas aptvert to,kas notika šodien.Notika arī vēl kas briesmīgs:Ejot pakaļ sausajiem zariem,lai iekurinātu ugunskuru un sasildītu Bī,mēs abas uzgājām Luisa līķi.Luiss bija tas puisis kuru uzgājām pēc Bī.Kesidija bija tik trausla kā nekad.Kā nekā viņai bija tikai sešpadsmit gadu,taču viņa visu laiku turējās braši un nepārmeta par to,cik viņai ir slikti

-Ehm,Kesidija,viss kārtībā?-es apvaicājos.Kesidija joprojām lūkojās vienā punktā.

-Jā,ja neskaita to,ka tu man šodien metot nazi,tas man gandrīz iedūrās kājā,es redzēju kā tu nošāvi cilvēku un es redzēju līķi.Ja neskaita to,viss ir ideāli.-Kesidija ar sarkasmu balsī teica.

Es vēlējos viņai atbildēt,taču nolēmu gaisotni vairāk neapspīlēt.Es piecēlos kājās un sāku lēni staigāt gar Lielā Raga krastu.Dzirdēju klusus soļus.Es pagriezu galvu un ieraudzīju Bī.Viņa kliboja,jo meklētājs bija viņai iešāvis kājā.

-Es nevarēju tevi atstāt vienu.-Bī teica.

-Paldies,-es pagriezos un norāvu smilgu,kas auga Lielā Raga krastā.

-Nē,man tev ir jāsaka paldies.Ja tu nebūti nošāvusi to meklētāju,tad arī...tu pati zini.-Bī lūkojās uz mani un es palūkojos uz Bī un iedunkāju viņu.

Mēs abas sākām smieties.

-Nu,kas tu biji pirms...meklētāju ēras?-Bī noskurinājās un ievilka rokas jakas piedurknē.

-Es.Nu,es biju tikko pabeigusi skolu un sāku dzīvot savu dzīvi.Man pašai bija savs veikaliņš kurā pārdevu konditorejas izstrādājumus un visādus citus nieciņus.Būtībā es biju uzņēmēja.Kas biji tu?-es lūkojos augšup debesīs un centos saskatīt spožāko zvaigzni.

-Nu...būtībā es biju studente.Es studēju...bezjēgā.Man tur nepatika.Man jau kā pēc skolas beigšanas gribējās kārtīgi piedzerties,taču mani vecāki bija tik...uzmanīgi,ka man neļāva izmēģināt to,ko vēlējos,ko visi pārējie jau bija paspējuši izdarīt.Viņi mani pa taisno aizveda uz augstskolu,kur arī sāku studēt.Tā laikam atradās Fērskvērā.Būtībā es studēju medicīnu.-Bī paspēra tālāk palielu akmeni un tas ievēlās ūdenī.

-Skaidrs.Es arī gribēju iet studēt,taču maniem večākiem nebija līdzekļu,lai nosegtu to procesu.-es saklausīju smagu soļu dipoņu.Es uzreiz sapratu,ka tā ir Kesidija.

-Es nolēmu iet gulēt un vēlējos jums pateikt arlabunakti.-Kesidija uzlika man roku uz pleca un šķībi pasmaidīja.

-Ahh,jā,ej.Mēs arī drīz liksimies uz auss.-es paskatījos uz Kesidiju un tad uz Bī.

-Tad jau līdz rītam.-Bī pasmaidīja.

Kesidija pagriezās un gāja uz mūsu mazās nometnes pusi.

-Kā es velētos,lai man būtu spējas redzēt nākotni un apturēt laiku.-es teicu Bī.

-Nūm,tas jau nav neiespējami.Man ir pazīstama viena tāda sieviete vārdā Lūsija.Viņa ir sieviete,kura izredzētos cilvēkus apdāvina ar spējām.-Bī lūkojās uz mani un atglauda matus.

-Tu zini kur viņa ir?-es sāku rīkoties un domāt kā mazs bērns,jo vēlējos dabūt kāroto lietu.

-Jā.Nu.Viņa ir mana tante.-Bī neveikli iesmējās.

-Āāāāā...-es lēni novilku.

-Kamēr Kesidija guļ,es varbūt tevi varu pie viņas aizvest.-Bī smaragdzaļās acis iemirdzējās.

-Jā,bet mums būs tālu jāiet vai ne?-es te icu un tomēr sapratu,ka mans dzīves lielākais sapnis tomēr nepiepildīsies.

-Nu,netālu no šeijienes ir mana būdiņa,kurā dzīvoju.Un stāv mans koši sarkanais blakusvāģis.-Blazerīna paskatījās tālumā un sarauca pieri.

-Viss kārtībā?-es prasīju,tomēr Blazerīna nepagriezās un nepakustējās.

-ZEMĒ!-Bī kliedza un pagrūda mani.Es ar blīkšķi nogāzos.

Viss manā priekšā kļuva miglains,jo mitrā zeme bija iekritusi man acīs.

-Blū,mums jātiek prom,te ir bars ar meklētājiem.-Bī balss skanēja ļoti augstā tonī.

-Kas...Ko?-no kritiena biju nedaudz apjukusi.

-MEKLĒTĀJI IR TE!-Bī bļāva un vilka mani tālāk no ezera krasta.

Dzirdēju,kā viņa pāris reizes nolamājas,jo mēs bijām,kā Kesidija saka,dimbā.Es mēģināju piecelties un ar otro reizi man tas izdevās.

Bī man palīdzēja paspert pāris soļus,jo no kritiena biju atstusi galvu pret akmeni,bet ne tik stipri,lai būtu bezsamaņā vai arī ievainota.

Pēc pāris soļiem es jau staigāju patstāvīgi.Bī man skrēja pa priekšu lai paķertu Kesidiju.Protams,viņa piecu minūšu laikā nebija paspējusi aizmigt,tāpēc viņa bija augšā un dzirdēja,kas notiek visapkārt.

-Nāc,Kesidij.Savāc mantas un taisamies rom no šejienes.-Bī palīdzēja Kesijai savākt visas,mūsu nometnē, esošās mantas.

-Kas notiek?-Kesidija ar bailīgu skatienu skatījās uz mani.

-Me...-Bī iesāka,taču es vinu pārtraucu.

-Nekas,vienkārši te nav droši.-ar nosodošu skatienu paskatījos uz Bī.

Viņa nolaida skatienu un kādu brīdi skatījās uz zemi.

-Labi,ejam.-es teicu un pasniedzu roku pretī Bī.

42 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

👍

0 0 atbildēt