Čāāāu spoki!
Vakar es šeit ieliku pirmo rakstu,tas bija stāsta ievads.
Šodien,11.novembrī (Lāčplēša dienā) piedāvāju jums stāsta 1.Nodaļu!
Paldies tiem spocēniem,kas lasīja manu stāstu un lika + un -
Ceru ka patiks! :)
1.Nodaļa. Bēdz-Meklē-Atrodi
Es kopā ar Kesidiju gāju cauri biezam mežam.Jutu to,ka bijām apmaldījušās un drīz sāksies negaiss.
-Labi,Kesidij,netēlo te visuvareno,bet atzīsti,ka esam apmaldījušās.-es ar baiļu izteiksmi sejā vēroju Kesidijas lēnās kustības.
-Kuš,-viņa teica,-kāds ir te un tas ir meklētājs.-vārdu meklētājs Kesidija izrunāja tā,it kā viņa gribētu viņu aizstāvēt.Bet es nezinu kādēļ.
Es no somas izvilku pistoli un lēni virzījos uz priekšu ejot Kesidijai pa pēdām.Uz manas rokas uzpilēja milzīga lietus lāse.Es sabijos.Pēkšņi kaut kas nobūkšķēja.Kesidija apstājās un tuvojās man.
-Ej,-viņa čukstus pateica.
-Kur?Nebūtu vieglāk viņu nošaut?-es pajautāju.
-Vienalga,bet mums tas jādara ātri un nemanāmi.Šaut...nē.-es jutu cik ļoti Kesidija baidījās.
Es apjuku.Nezināju kur iet.Tad es sāku ar ātrām kustībām virzīties uz priekšu atpakaļ mežā.Neskatoties apkārt es nolēmu,ka labāk būs iet uz Lielo Raga ezeru.Tur mūs noteikti neviens neatradīs.
Kesidija gāja man aiz muguras un lūkojās visapkāŗt.Manas kājas pinās nokritušajos zaros un koku saknēs.Es pa mežu gāju kā tāds lempis.
Es sāku satraukties,jo nekas neliecināja par Lielā Raga apkārtni.Viss bija tik...svešs.Kesidija man uzlika roku uz pleca.
-Kur mēs ejam,Anna?!-Kesidija bailēs iepletusi savas brūni zeltainās acis teica.
-Es...es...vēlējos iet uz Lielo Ragu,-sacīju,-bet te vairs nav tā kā agrāk.
-Šī nav tā apkārtne pa kuru skraidījām katru vasaru.-Kesidija apsēdās uz veca celma.
-Jā,te taču viss bija tik zaļš un krāsu pilns.Un atceries,te agrāk ziedēja lavanda un ceriņi.Taču tā te vairs nav...viņi visu ir izpostījuši,taču ezers vēljoprojām ir te.-ar drūmu skatienu es lūkojos tālumā un aiz nokaltušajām priedēm ieraudzīju Lielā Raga ezeru.
-Vai atceries kur atrodas mūsu māja?!Liekas,ka drīz būs negaiss.-Kesidija norāva pienenes ziedu un iesprauda to sev aiz auss.
-Laikam,jā.Tā ir pāri ezeram cauri Sarkanajai ielejai un tad...tad...es neatceros,taču mēs varam iet un atrast kādu vietu kur patverties un pēc tam turpināt ceļu.-es palūkojos uz Kesidiju un pasniedzu viņai pretī savu plaukstu.
-Tu esi pārliecināta?Mēs varam palikt tepat,te varēsim uztaisīt mazu nojumi.Ka nekā esmu gājusi izdzīvošanas nometnē!-viņa pasmaidīja un mani apķēra.
Kesidija ir mierīga būtne.Dažreiz varbūt viņai patīk patrakot,bet pārsvarā viņa ir mierīga kā tāds balts,pūkains jēriņš.Būtībā es viņu tik ļoti labi nepazīstu,taču atceros to dienu kad biju pilsētā pēc ēdamā un tad es dzirdēju kādu grabinamies pie atkritumu tvertnes.Tā bija Kesidija,taču es viņu tolaik nepazinu.Palūkojoties uz viņu man likās,ka viņa ir kārtējais meklētāju spēles rezultāts.Viņa mani nepamanīja,bet ar saviem smalkajiem pirkstiem šķiroja atkritumus-viņa meklēja ēdienu.
Es nolauzu maizes galu un padevu to pretī Kesidijai.Viņa to paķēra un iebāza mutē.No viņas ātrās rīcības es satrūkos.Es nolauzu maizes otru galu un atkal to pasniedzu viņai.Šoreiz viņa to nevis paķēra,bet paņēma.
-Kā tevi sauc?-es pajautāju Kesidijai,lai gan tomēr viņas vārdu tad nezināju.
Viņa norādīja uz nozīmīti kas viņai bija piesprausta pie krekla virs kreisās krūts.
-Kesidija...Everpīna...-es pie sevis nočukstēju.
Es vēlreiz palūkojos uz Kesidiju.Viņas drēbes bija saplēstas un kožu saēstas.Viņa no galvas līdz kājām bija netīra.Izskatījās,ka viņa ir bēguļojusi jau mēnešiem ilgi.
-Paliec te,-es pateicu un sāku meklēt kādu apģērbu veikalu.
Aiz stūra bija mazs dāmu veikaliņš ar nosaukumu ‘’Mesdames boutique’’.Es tajā iegāju un sāku meklēt kadu siltu apģērba gabalu Kesidijai.
-Excusez-moi, puis-je être d'une aide quelconque?/Atvainojos,vai varu jums kaut kā palīdzēt?/-kāda balss mani uzrunāja.Kad pagriezos ieraudzīju sievieti.Acīmredzot tā bija pārdevēja kura šajā veikalā strādāja.
-Je suis désolé que cela fait irruption dans le magasin. Je pense simplement qu'il n'y en a pas, comme partout ailleurs./ Piedodiet,ka tā ielauzos jūsu veikalā. Es vienkārši domāju,ka te neviena nav,tieši tāpat kā citur./-es ierunājos.Es nemaz nezināj,ka māku tik labi runāt franciski.
-Rien, prenez ce que vous voulez. Je fais aussi pas d'acheteurs. Au moins heureux que quelqu'un a pris quelque chose de mon magasin./ Nekas,ņem ko gribi. Man tāpat nav pircēju. Vismaz priecāšos,ka kāds ir paņēmis kaut ko no mana veikala./-pārdevēja laipni pasmaidīja.
-Merci./Paldies./-es paņēmu bikses,somu,dažus t-kreklus un džemperus,jakas un vēl pāris kurpju pārus.Es paskatījos uz pārdevēju un pasmaidīju.
-Au revoir et merci encore pour la gentillesse./ Uz redzēšanos un paldies jums vēlreiz par laipnību./-es uzliku somu uzleca un izgāju ārā no veikala.Es apgāju ap stūri.Kesidija joprojām tur bija.Es iedevu viņai drēbes.
-Anna?Hallo?Tu piekrīti?-Kesidija manī lūkojās.
-Ahh,jā.Es tikai nedaudz aizdomājos.-šķībi pasmaidīju.
-Nedaudz?-
