Čau!
12. Nodaļa + beigās mazs fragments no stāsta, kuru rakstu.
Protams, ja būs vēlme, to stāstu publicēšu spokos :)
12.Nodaļa.
Siltums, kas nāca no ugunskura mani sildīja. Biju ieķērusies Keila apkaklē un nemaz to netaisījos laist vaļā. Pie alas ieejas parādījās Bī smalkais ķermenis un Keila acis iemirdzējās.
Viņš maigi mani pastūma uz priekšu un pierausās kājās. Likās, ka viņš ir kā mazs bērns, kurš pamet savu mīļāko rotaļlietu uz visiem laikiem un pievēršas jaunai. Šoreiz mīļākā rotaļlieta biju es.
Blazerīna pasmaidīja un skrēja pretī Keilam. Mans skatiens palika aizvien drūmāks.
-Blazerīna!- Keils sajūsmā iesaucās.
Blazerīna cieši apkampa Keilu un viņš Blazerīnai atbildēja ar to pašu.
Pievilku ceļus klāt savam zodam un lūkojos liesmā.
Mana sirds bija nomierinājusies, un kā par pārsteigumu, man bija vienalga par notiekošo.
Abi, Bī un Keils, čaloja un skaļi smējās. Vēlējos klusiņām izlavīties ārā no alas un iet prom, jo kā redzi, viņi par mani bija pilnīgi aizmirsuši. Bija redzams arī tas, ka Keils bija aizmirsis par to, ka mums steidzīgi jāatrod Ītans un pārējie. It sevišķi Dana, jo viņa bija vienīgā kura mani saprata.
Piecēlos kājās.
-Keil?!- klusi ierunājos.
-Nu?- viņš atbildēja tā, it kā viņam traucētu.
-Neko. Tu te paliec, neliecies traucēts.- teicu un virzījos uz alas izeju.
-Kādēļ man jājūtas traucētam?- klusums.- Kur tu iesi?
-Neņem vērā. Kaut kur. Atpakaļ pie Jestera... varbūt.- klusi pie sevis nomurmināju un izgāju no alas. Jutu kā Keils skatās uz mani, taču nē, es nedrīkstu lūkoties atpakaļ. Turpināju soļot uz priekšu, cerībā ka Keils mani necentīsies apturēt.
Blazerīna klusēja. Prātā dzirdēju kaut kādu nesaprotamu murmināšanu. Keils ar mani centās sazināties.
-Tu esi Anna?- balss īpašnieks nebija Keils.
-Jā. Kas esi tu?- prātoju kas vēl varētu ar mani sazināties.
-Esmu Fro. Es biju tas, kurš uz tevi treniņos uzbāzīgi blenza.- puisis, kurš sevi sauca par Fro iesmējās.
-Ak, jā. Vai tik tiešām esmu tik interesanta?- saruna sāka kļūt interesanta.
-Laikam jau. Starpcitu, mēs tevi, precīzāk, tevi un Keilu meklējām. Vai nezini kur ir Keils?- Fro balss tembrs nebija nedz augsts, nedz zems. Tas drīzāk bija pa vidu.
-Skaidrs. Nu, es Keilu redzēju... taču viņš ātri nozuda, ka nepaspēju viņam tikt pakaļ.- es meloju, jo tagad Keils mani atstūma. Bija tāda sajūta, ka vēlos viņam ieriebt pret pašas gribu, ka tā sakot būs labāk.
-Āāāā.- Fro novilka.
Mūsu starpā iezagās klusums, un es pat nemanīju, ka esmu mežā.
-Vai nevari pateikt, kur esat? Man vajag parunāt ar Danu.- kā tāds bezpalīdzīgs kucēns iepīkstējos.
-Jā, protams. Kur tu atrodies? Tūliņ būšu tev pakaļ.- Fro runāja nopietni.
-Nu... esmu pie jūras alām.- īsi un konkrēti atildēju.
-Tūlīt būšu.- dzirdēju kā koki sašūpojas un manā priekšā parādās tēls. Cik nopratu, tas bija Fro.
-Sveika.- viņš man pamāja.
-Sveiks.- atbildēju.
-Lec man mugurā.- viņš teica un pakāpos uz priekšu. Sagatavojos. Viens, divi, trīs! Jau biju uz viņa muguras.
-Tagad turies cieši un aizver acis.-Fro teica un pasmaidīja.Es aizvēru acis. Ieelpoju. Jutu kā manos matos skraida vējš.
-Tagad vari atvērt acis.- Fro teica un atlaida mani. Pāris mirkļus vēl biju apķērusies ap Fro kaklu, taču tad atlaidu rokas un atvēru acis. Manā priekšā stāvēja māja, tikai šoreiz mazāka par māju, kura atradās jūras krastā, taču tā bija vēl skaistāka.
Izskatījās, ka Fro prot teleportēties. No ēkas iznāca Dana un atplestām rokām skrēja uz manu un Fro pusi.
-Dārgumiņ, tev viss kārtībā!- Dana uzvedās gluži kā mamma.
-J... jā.- stostījos un apskāvu Danu. Biju tik priecīga viņu redzēt, lai gan nebiju prom uz gadiem, taču vien pāris stundas.
***********************************************************************************
Klusēdama sēdēju mašīnā un lūkojos ārā pa mašīnas logu. Mamma mani veda mājās no skolas. Ārā viss bija balts. Bija decembris. Mašīnā klusumu pārtrauca klusā skaņa, kura nāca no radio. Ceļš bija bedrains un mamma samazināja braukšanas ātrumu. Kad ceļa segums bija gludāks, mamma palielināja ātrumu un mašīna sāka kustēties ātrāk. Debesis bija tumšas un vienīgais, ko spēju redzēt bija blāvā gaisma, kura nāca no automašīnas lukturiem un sniegs.
Klusumu pārtrauca mammas balss.
-Ko tad Rūta tev tādu izdarīja, ka noplēsi viņai no galvas gandrīz visus matus?- mamma palūkojās uz manu pusi un tad atkal pievērsās ceļam.
-Neko...- es nopūtos un turpināju lūkoties ārā pa logu.
-Gabij, neslēp no manis neko. Viņa tevi apsaukāja? Sita? Stāsti taču man kaut ko! Neklusē!- mamma lūkojās uz spidometru un bultiņa pašlaik stāvēja uz septiņdesmit. Tātad tas nozīmēja, ka mašīna brauc ar septiņdesmit kilometriem stundā. Mammai neko neteicu, tikai skatījos uz garāmbraucošajām mašīnām.
Tās apdzina mūsu mašīnu, jo viņuprāt, braucām lēni. Tā arī bija. Uz ceļa mūsu mašīna bija tikai grabošs šķērslis.
Mašīna pagriezās uz ceļa pusi, kuru visapkārt apkļāva mežs...
Beidzot esam mājās.
Ķeršos pie drukāšanas :)