Sveiki jau atkal, spocēni!
Tātad,pēc dažu spoku lūguma ielikt nākamo (šo) nodaļu ātrāk, tad arī viņu vēlmes tika piepildītas 
Ja kādam ir kaut ko teikt droši, komentējiet. :)
10.Nodaļa.
Balle.
-Nu, esi gatava?- Keils teica un kārtīgāk sakārtoja kaklasaiti.
-Laikam, jā.- kleitā jutos nedaudz neērti, taču šis vakars ar to mugurā man būs jāpacieš. Nedaudz sakārtojos un kautrīgi pagāju uz priekšu.
-Tu izskaties lieliski!- viņa smaids sajūsmā mirdzēja, kad parādījos aiz stūra. Viņš man pasniedza garu, tumši sarkanu rozi. Kad to paņēmu rokā, manā rokā iedūrās ērkšķis. Atrāvu roku no rozes un tā nokrita zemē. Keils to pacēla un ielika mazā vāzē, kura stāvēja, cik nopratu, manā istabā.
-Piedod. Ērkšķis bija ass.- apskatīju savu pirkstu, kurā bija iedūries ērkšķis. Paredzēju, ka no tā pilēs kaut nedaudz asiņu, taču ērkšķis nebija iedūries tik dziļi, lai tecētu asinis.
-Jā. Daudzi tev noteikti pievērsīs uzmanību.- Keils iesmējās un pasniedza man roku. Es ietvēros pašā rokā, nevis ieliku savu plaukstu viņējā.
-Labi.- Keils atglauda matus un vēlreiz palūkojās uz mani, pirms izgājām no istabas. Es klusi nopūtos un pakratīju galvu. Tagad nedaudz atsvaidzināju savu atmiņu, cenšoties atcerēties dažus normālus deju soļus. Bijām tuvu kāpnēm un zālē varēja sadzirdēt daudz cilvēku balsis.
Ieelpoju. Izelpoju. Vienā ritmā soļoju lejā pa kāpnēm. Centos to darīt uzmanīgi, lai neuzkāptu uz kleitas malas un nepakluptu. Keils uzmanīja katru manu kustību, kuru veicu. Redzēju, cik daudz cilvēku bija zālē. Visi bija tērpušies grezni. Sievietēm mugurā bija garas vakarkleitas, taču vīrieši bija kārtīgos uzvalkos. Visi dejoja vienā ritmā. Viens, divi, trīs. Viens, divi, trīs. Tas bija valsis. Pirms biju nokāpusi lejā pa kāpnēm sakārtoju savu kleitu un atglaudu vienu, priekšā krītošu un apnicīgu matu šķipsnu. Tomēr Keilam pret to bija iebildumi, tādēļ viņš paņēma šķipsnu un nolika to tādā pozīcijā, kādā bija iepriekš. Izbolīju acis un uzkāpu uz marmora grīdas pret kuru atsitoties, bija dzirdama daudzu sieviešu kurpju papēžu klaboņa. Tai pievienojos arī es, ar mammas sarkanajām samta kurpēm. Jutos neveikli, jo sen nebiju staigājusi ar augstapapēžu kurpēm un jutos kā pīle uz ledus. Pagāju nedaudz tuvāk dejojošajam cilvēku pūlim un mēģināju iekļauties ritmā. Tas tiešām bija pūlis, jo milzīgā zāle bija pilna ar cilvēkiem.
‘’Viens, divi, trīs. Viens, divi,trīs.’’ pie sevis skaitīju un beidzot sāku dejot kā normālam cilvēkam pienākas.
Keils maigi ar vienu roku bija aptvēris manu vidukli un ar otru- plaukstu. Bija tāda sajūta, ja viņš pielietos spēku, es sabrukšu. Vērojot savas kāju kustības, vēroju arī to, lai neuzkāpju uz kleitas malas.Biju pārāk aizņemta ar savāk kustībām, ka nemanīju, ka Keils ir mani piekļāvis sev tuvāk un spīdošām acīm lūkojas uz mani. Kad pacēlu galvu, pamanīju, ka starp mums ir samazinājies attālums. Es nedaudz no viņa pagāju nostāk un ar savu attieksmi paskaidroju to, ka mani tik viegli iegūt nav. Uzreiz man jau bija saprotams, ka Keils ar mani flirtē no pirmās dienas, taču tad viņš to tik ļoti neizrādīja.
-Starpcitu, cik tev ir gadu?- Keils palūkojās pār plecu un ieraudzīja tur tuklu vīrieti dejojot ar Danu. Par savu deju partneri viņa nebija vislielākajā sajūsmā, taču to neizrādīja. Keils pagrieza galvu atpakaļ un atkal pievērsās man.
-Nu, man ir divdesmit gadu. Tev?- ātri atbildēju.
-Nesen palika divdesmit divi.- viņš pasmaidīja un atlaida mani.
-Skaidrs. Mēs beidzam dejot?- biju nedaudz apdullusi no viņa rīcības.
-Tu taču ar mani nevēlies dejot.- viņš visu bija sapratis pārāk nopietni.
-Nē... es nevēlos nekādu tuvību ar tevi. Keil... man patīk Jesters. Viņš man vienmēr ir paticis.- tagad nožēloju to, ka atklāju savas jūtas un centos satvert Keila roku. Satvēru viņa roku, taču viņš izrāvās no mana tvēriena un sāka skriet augšup pa kāpnēm. Nolūkojos, kā viņš aizskrien un pāris minūtes apstulbusi stāvēju zālē.Bezjēgā lūkojos uz sienu, cenšoties tut kaut ko saredzēt. Nolēmu, ka nedrīkstu atklāt to Danai, respektīvi to, ka mans kavalieris ir prom. Tādēļ tūdaļ kad to sapratu, sāku klumperēt augšup pa kāpnēm.
Neviens mani tā arī nepamanīja un es lēni ieslīdēju savā istabā. Kurpes nometu pie krēsla, kurš atradās pie durvīm un iekritu gultā. Manā prātā iezagās ideja. Es Jesteru varētu pierunāt pamest šo vietu, un doties Kesidijas un Bī meklējumos. Negribēju vairs rādīties Keilam acīs, jo biju atšuvusi viņu.
Pēkšņi pavērās istabas durvis un pa spraugu kāds pabāza galvu. Tas kāds bija Dana. Ak, nē. Viņa mani tomēr pamanīja. Es piecēlos sēdus un centos sakārtot frizūru, kura bija nedaudz pajukusi no kritiena.
-Mīļumiņ, kādēļ Keils aizskrēja prom no tevis?- Dana ienāca istabā un apsēdās man blakus.
-Nu... neesmu droša, ka vajadzētu tev to stāstīt.- mēģināju kaut kā izlocīties.
-Stāsti, stāsti. Tas būs tikai starp tevi un mani.- Dana sāka uzvesties kā mamma, kura vienmēr visu grib zināt.
-Labi. Nu... Keils laikam... nu... laikam ir manī iemīlējies, taču...- vilcinājos, jo vārdi negribēja nākt ārā no manas mutes.
-Tu mīli citu?- Dana visu saprata un es sapratu, ka es viņai varu uzticēties.
-Jā. J... Jesteru. Laikam.- es savu roku uzliku uz pakauša un nebiju īsti pārliecināta par šo atbildi, jo manā sirdī un prātā valdīja juceklis.
-Skaidrs,- Dana nopūtās, - tu esi apjukusi un tu viņu atšuvi. Vai ne?-
-Jā.-Dana mani saprata. Pēc tā, cik ātri viņa visu saprata, nojautu, ka viņa ir bijusi tieši tādā pat situācijā.
Starp mums iezagās klusums, līdz to apslāpēja šāviens. Es satrūkos.
Dana piesteidzās pie durvīm un atvēra tās.
-ĪTAN! ELISTE!- Dana izmisīgi bļāva un izskrēja koridorā. Viņa dauzījās pie Ītana kabineta durvīm.
Nezināju kur likties. Varēja dzirdēt cilvēku kliedzienus, kuri nāca no zāles. Daudz soļu. Nobijos, kad manā istabā ienāca Jesters. Viņš mani paķēra aiz rokas un veda ārā mani no istabas. Viņš man uz pleciem uzlika līdzpaņemto mēteli un mēs devāmies uz kāpņu pusi. Kad Jesters ieraudzīja, cik daudz cilvēku panikā cenšas tikt ārā, viņš sāka iet uz gaiteņa otru pusi. Viņš atvēra milzīgas koka durvis un palaida mani pa tām ārā. Vienīgais ko varēju lāgā saredzēt, bija spožais mēness.
Jesters satvēra manu roku un veda uz meža pusi.
-Jester, mums jātiek pie Keila! Es esmu viņam to parādā!- teicu viņam.
-Nē, Keilam viss kārtībā. Viņš pats pirmais tika ārā no šejienes. Uzticies man.- es palūkojos atpakaļ un Jesters sāka skriet. Skrēju viņam līdzi. Viņš pastiepa savu roku un es pasniedzu viņam pretī savējo. Viņš to satvēra cieši. Atskanēja vēlviens šāviens. Mēs apstājāmies.
-SKRIEN, SKRIEN, SKRIEN!- Jesters mani grūda atpakaļ.
Apjukusi sāku skriet tur, kur deguns rāda. Manas kājas bija basas, tāpēc man bija diezgan grūti skriet pa mežu. Viss, kas atradās zemē dūrās manās kājās. Ik pa laikam uzkāpu virsū kādam čiekuram un sajūtas nebija tās patīkamākās. Jesters man paskrēja garām krietnu gabalu tālāk. Atcerējos, ka varu skriet ļoti ātri, tādēļ tagad to sāku izmantot. Kājas gandrīz vairs nepieskārās zemei. Jutos tā, it kā lidotu. Jutos tik viegla. Kā balons.
