Čau spocēni šajā 10.Novembra rītā!
Tātad šis ir mans pirmais raksts un pirmajā rakstā vēlējos Jums parādīt savu sarakstīto darbu.
Ceru,ka patiks! 
Meklētāji
Ievads.
Es skrēju cauri biezoknim un apstājos pie garas priedes.Mana sirds skrēja kā aptracis zirgs un meta kūleņus.Domas šaudījās neticamā ātrumā,bet tomēr prāts apstājās pie viena:Mans miļotais nogalināja manu labāko draudzeni un tagad meklē mani.Atceros to momentu,kad Kesidijas siltais ķermenis gulēja manās rokās un raustījas aiz sāpēm,taču viņš tikmēr noskatījās kā Kesidijas dvēsele lēni lido augšup,un viņas ķermenis kļūst aukstāks.Mani pārņēma vēlme pagriezties,izņemt pistoli un iešaut lodi viņam pierē.Taču,man nebija tik daudz drosmes,lai nogalinātu cilvēku kuru mīlēju,taču viņš nogalināja manu draudzeni.
Manas kājas pinās koku saknēs.Brīžiem šķita,ka tulīt nokritīšu un nomiršu,taču dziļi sevī es atradu mazu kripatiņu spēka.Tuvumā bija dzirdami viņa soļi,kas nozīmēja,ka viņš ir ļoti tuvu.Es atcerējos ainu kurā viņš nošāva Kesiju.
-Tu taču mani aizstāvēsi vai ne? Pārliecinies,ka tava pistole ir pieladēta.Es negribu mirt TIK jauna.-viņa pagriezās uz ceļa pusi.
-Jā,Kesidij,par to nevar būt ne runas.Kesij,es gribu lai tu zini,ka tu man esi kā māsa un es tevi negribu zaudēt.-es aizsmakušā balsī teicu.
Es sadzirdēju kā klusi soļi tuvojas mums.Tas noteikti bija viņš.Man nebija ne jausmas,kas ar mani notika,taču pēkšņi viss,kas atradās manā ķermenī aiz bailēm saka trīcēt.
-Tu...,-Kesidija ierunājās,-...tu esi gatava?
-Jā.Kā ir ar tevi?-es paņēmu pistoli un sagatavojos šaut.
-Neliels satraukums,-Kesidija greizi pasmaidīja.
-Tiešām?-es pamanīju,ka viņa man melo.Viņa drebēja tāpat kā toreiz spēcīgajā decembra sniegputenī,kad mūsu sejās triecās sniegpārslas un ass vējš.
-Labi,nē.Man liekas,ka no satraukuma un bailēm es tūlīt nokritīšu.-viņa ielūkojās manās acīs un tad viss sākās.Mēs sākām iet uz soļotāja pusi.
Mana sirds sāka sisties straujāk un pēkšņi man viss likās tik mierīgs.Pēc pāris sekundēm bijām tuvu viņam un jau bija redzama viņa seja.Mani pārņēma šoks.Tas bija...viņš.
-Tu...esi...mans...mans...mekletājs?-pār maniem vaigiem sāka ritēt asaras un likās,ka manai dzīvei vairs nav nekādas jēgas.
-Kesidij,tas nav tā kā tu iedomājies.-viņš izklausījās pēc visiem vīriešiem,kas spēleja mačo lētos meksikāņu seriālos.
-Ak tā?Es visu laiku tev uzticējos,bet tu mani pa to laiku mani vēroji un nogaidīji to brīdi kad mani nogalināt un aizvest viņiem.-mana sirds burtiski sasala ledū.Es vairs neparko nedomāju,kā tikai notēmēt un izšaut.
-Jā...bet ko lai es daru?Man nebija citu iespēju.Piedod,taču tev šodien būs....j...j...jāmirst.Piedod.-viņš pasmaidīja un mana sirds sažņaudzās no vārdiem kurus vinš tikko bija pateicis.
Es lēni atkāpos līdz visbeidzot paķēru Kesidiju aiz rokas un sāku skriet.Mēs skrējām tik ātri cik vien spējām,taču viņš mums sekoja.Tad notika kas traģisks.
Atskanēja šāviens.Es no tā nobijos,taču redzēju kā lode izšaujas cauri Kesidijas ķermenim.Mani pārņēma šoks.Kesidija nokrita smiltīs.Es viņu apgriezu otrādi un centos nospiest brūci,taču asiņošana bija pārāk stipra.Aiz panikas es sāku kliegt.
-KESIDIJ?!KESIDIJ!LŪDZU NEPAMET MANI!ES TEVI MĪLU!KESIJ!-es izmisīgi purināju Kesidijas ķermeni.
Es pamanīju,ka manas rokas ir asinīs.Viņas asinīs.Kesidijas ķermenis raustījās aiz sāpēm un es jutu kesidijas vājo elpu.Es viņu paņēmu savās rokās un noglāstīju viņas vaigus.
-Anna...no...no...nogalini...viņu.Ej...man...viss...būs...labi.-viņa vārdus izrunāja ļoti raustīti un tad viņa greizi pasmaidija.
Es pasmaidīju viņai pretī un tad saņēmos uz skrēju prom.Kad atskatījos viņš smaidīja aiz prieka.Man uzreiz radās secinājums:VIŅŠ IR SLIMS.
Kad par šo gadījumu atcerējos mana galva apreiba un nemanot pār maniem vaigiem sāka krist asaras.Tad es atcerējos,ka viņš man seko.Es saņēmu spēkus un turpināju ceļu.Palūkojos apkārt un pārliecinājos vai viņš man neseko.Atradu Lielā raga krastu,novilku kurpes un ar kājām bridu aizvien dziļāk un dziļāk,kamēr ūdens sniedzās man līdz lūpām.Es ievilku elpu un iegūlos ūdenī.Kad vēl biju pie samaņas vienīgais ko ieraudzīju bija Kesidijas vīzija un pelēkzilas debesis,kurās rēgojās melni putnu silueti...
