Čau!
11.Nodaļa.
Sašutums.
Mēs abi pārstājām skriet tad, kad bijām jau pie jūras krasta. Tālumā nevienu māju, tajā skaitā arī Ītana, neredzēja, tādēļ varējām nedaudz uzelpot. Visu šo ceļu apdomāju visu, kas šajā vakarā noticis. Tagad gribējās pagriezt laiku atpakaļ un tad, kad Keils mani sev pievilka tuvāk, vienkārši viņu noskūpstīt. Vienkārši kādreiz iespītēt tam ko domā tava sirds. Darīt ko neprātīgu.
Nezinu kādēļ, taču mana uzticība Jesteram bija mazinājusies, jo es ZINĀJU, ka Keils nebija iznācis no mājas, tikai nezinu kādēļ nemetos skriešus atpakaļ uz māju. Tagad es varu zaudēt arī viņu. Dēļ savām nepamatotajām bailēm, tagad var zust arī vēlviens cilvēks, kuram esmu parādā par to, ka toreiz Bī un viņas mammas Katjas mājā, viņš izglāba manu dzīvību. Viss. Es vairs nespēju to izturēt. Sirdsapziņa lika mesties pilnā ātrumā pie Keila. Man vajadzēja tikai paskatīties vai viņam viss ir kārtībā. Viss.
Darīju tā, kā lika sirdsapziņa. Vienkārši metos skriešus atpakaļ uz māju. Tagad vismaz bija redzams kur skrienu, jo mēness izgaismoja visu krastu. Jesters laikam bija aizgājis pēc malkas, jo cik nopratu pēc viņa nesaprotamās murmināšanas, kurā neklausījos, mēs gatavojāmies palikt tur, no kurienes tikko biju aizbēgusi. Man vajadzēja nedaudz laika, lai jau tālumā pamanītu mājas aprises. Biju diezgan satraukusies par Keilu.
Ātri atrāvu vaļā ieejas durvis un ieskrēju zālē. Pēc atskanējušajiem šāvieniem visi bija prom.
-Keil!- saucu.
Neviens neatsaucās, tikai vientuļš vējš, kurš svilpoja. Ātri palūkojos visapkārt un sāku skriet augšā pa kāpnēm. Tiku augšā un skrēju uz to gaiteņa pusi, kur atradās istabas cerībā, ka Keils būs šeit.
Es vēru vaļā katras istabas durvis cerot, ka kādā no istabām ieraudzīšu Keila augumu. Mana sirds strauji pukstēja. Biju nonākusi līdz pēdējās istabas durvīm un ātri tās atrāvu vaļā.
Viņa te nav. Tagad biju zaudējusi visas cerības, ka jelkad viņu atradīšu. Es atbalstījos pret sienu, taču tad es atcerējos, ka neesmu pārbaudījusi Ītana kabinetu. Piecēlos kājās un steigšus metos pie kabineta durvīm. Atvēru durvis un iegāju iekšā Ītana kabinetā. Gatavojos iet ārā no istabas, kad kāds pielika priekšā mutei savu roku un sagrāba mani. Es sāku pretoties un mēģināt izdvest kādas skaņas.
-Kuš, Anna! Es noņemšu savu roku no tavas mutes ja tu apklusīsi.- balss izklausījās pazīstama.
Es apklusu. Kad pagriezos, biju sašutusi. Tā bija Blazerīna. Jā, tā pati Blazerīna Fēniksa. Es viņu cieši apskāvu.
-Bī! Tu esi dzīva! Kā tu tiki ārā no mājas? Kur ir tava mamma?- es Bī uzdevu jautājumus vienu pēc otra.
-Jā.Es netiku. Es vienkārši sēdēju savā istabā.- klusums,- Viņi sagrāba arī manu mammu.- Bī palūkojās uz leju un atglauda savas rudās sprogas.
-Bī, nu... tu man palīdzēsi atrast vienu cilvēku? Pēc iespējas ātrāk.- teicu un ieķēros Blazerīnas rokās.
-Protams.- Bī pasmaidīja un es ieskatījos viņas acīs. Tās bija skaistas.
-Iesim?- teicu un atlaidu viņas rokas.
-J... jā.- viņa nedaudz nominstinājās un mēs sākām iet. Mēģināju saprast kur Keils varētu būt. Viņš neko tādu īpašu man nebija stāstījis, varbūt vienīgi... jūras alas. Tikai vienīgā problēma kura stāvēja ceļā bija tas, ka nezinu kur tās atrodas.
-Klau, Bī. Tu nezini kur atrodas tādas jūras alas? Man šķiet, ka mēs viņu tur atradīsim.- teicu bez lielas pārliecības par to, ko saku.
-Jā. Es agrāk bērnībā tur gāju kopā ar vienu puisi. Kā man viņu tagad gribas redzēt.- Blazerīna sapņaini lūkojās griestos. Mēs drīz tikām ārā no milzīgās mājas un priekšā mums stāvēja spožs, liels mēness. Sāku apdomāt Blazerīnas stāstīto. Puisis, ko? Atcerējos to, ko Keils pirms pāris stundām man bija teicis.
-Tev ir bijusi tāda vieta, kur parasti esi gājusi vienkārši tāpat, jo tā vieta tev ir mīļa kopš bērnības?
-Nu, ja godīgi, tad nē. Jūlija man neļāva iziet no mājas, jo negribēja, lai ar mani kaut kas notiek.
-Man gan. No šejienes netālu atrodas alas. Tās ir tieši pie jūras. Bērnībā gāju tur ar vienu meiteni. Blazerīnu. Ar viņu vienmēr bija jautri.
Sapratu, ka Bī un Keils bija bērnības draugi.
-Ei, to puisi sauc Keils vai ne?- gāju viņai no muguras.
-Jā. Kā tu zini?- Bī iepleta savas acis un lūkojās uz mani.°
-Nu... viņš ir tas kurš mani izglāba un aizvea prom no tavas mājas. Mēs viņu pašlaik meklējam.- kad šie vārdi bija pāri manām lūpām, Bī sastinga un lūkojās uz nebeidzamo horizontu.
Blazerīna atjēdzās.
-Nāc, skrienam. Mums viņš ir jāatrod!- Bī mani paķēra aiz rokas un mēs sākām skriet.
-Stāvi! Apstājies!- kliedzu no aizmugures.
Bī apstājās un skatījās uz mani.
-Nāc, lec uz manas muguras.- teicu un Blazerīna pienāca man tuvāk. Viņa askatījās vēlreiz uz mani un uzlēca uz manas muguras un iekrampējās manos plecos.
-Tas mūs tikai palēninās.- viņa teica un gatavojās lekt nost, taču to darīt es viņai neļāvu.
-Esi pārliecināta?- izaicinoši pasmaidīju un pacēlu uzaci. Bī klusēja. Mēs, tas ir, es sāku skriet un likās, ka Bī nemaz nav man uzlekusi uz muguras, jo es vienkārši neko nejutu. Vējš skrēja mums līdzi.
-Saki, kur jāskrien.- teicu Blazerīnai.
-Tur. Redzi to akmeni? Pie tā skrien pa labi. Tur būs taka.- blazerīna parādīja ar pirkstu un es mēģināju skriet ātrāk, jo ar garu kleitu pakriet bija diezgan grūti.
Biju pie lielā akmens un pagriezos pa labi, uz meža pusi. Ar Bī uz muguras, mēgināju atrast taku.Tā stāvēja tieši man priekšā. Es pa to sāku skriet un mēģināju izvairīties no kokiem, kas citreiz bija izauguši tieši takas vidū.
-Tagad pa kreisi!- Bī bļāva.
-Sapratu!- es ātri pagriezos pa kriesi.
-Un tagad taisni. Redzēsi klintis.- Blazerīna sāka plati smaidīt, cik nopratu dēļ tā, ka satiks Keilu, taču Bī klāt Keilam es nelaidīšu.
Mani mati plīvoja un triecās Blazerīnas sejā. Bī bija aizlikusi abas rokas priekšā sejai. Tālumā varēja redzēt klintis, kuras apspīdēja mēness. Skaisti.
-Kur ir ieeja?-jautāju Blazerīnai.
-Tur.- viņa ar pirkstu norādīja uz vietu, no kurienes nāca blāva gaisma.
‘’Keil, lūdzu esi tur.’’ Pie sevis lūdzos un pār maniem vaigiem notecēja pāris asaras.
Skrēju tik ātri, cik spēju, lai gan kleita traucēja, taču es ātrāk vēlējos nokļūt pie Keila. Bijām tuvu tā saucamajām alām un tuvāk spēju saskatīt alu kontūras. Gaisma, kura nāca no vienas no alām, kļuva nedaudz stiprāka. Šeit bija akmeņiem klāts krasts, kurš samazināja manu ātrumu, jo basajās kājās dūrās akmeņi.
Alas ieeja bija garndrīz ar roku aizsniedzama un Bī nolēa no manas muguras, taču es pieliku viņai priekšā savu roku.
-Pagaidi. Vai atļausi man ieiet iekšā pirmajai un palūkoties vai tur vispār ir Keils? Ja viņš tur būs, man viņam ir jāatvainojas, jo šodien sadarīju daudz muļķības.- lūdzošu skatienu skatījos uz Bī.
-Jā, labi.- viņa izskatījās sarūgtināta, taču kad viņa deva apstiprinājumu, ieskrēju alā. Tur, pie ugunskura sēdēja Keils. Es biju pārliecināta, ka tas tiešām ir Keils.
Viņam kājās nebija kurpju, viņa purpurkrāsas kaklasaite bija nomesta alā esošajās smiltīs, taču viņš pats sēdēja uzvalkā un bezjēgā lūkojās uz ugunskuru un tā liesmu.
-Keil?- pagāju tuvāk viņam un viņš pacēla galvu.
-Blū?-izklausījās, ka viņš būtu priecīgs par to, ka šeit esmu.
Nedomājot pieskrēju pie viņa un apsēdos viņam blakus. Viņš pagāja nostāk. Man nebija nekādas taktikas kā viņam pietuvoties. Tagad es vienkārši viņam pieskrēju klāt un saķēru viņu aiz apkakles. Es viņu pievilku sev tuvāk un noskūpstīju viņu.
-Piedod par visu, ko šodien tev teicu. Jesters nemaz nav tāds kāds viņš man sākumā likās.- es pieglaudos pie Keila krūtīm un kā par pārsteigumu, viņš mani apķēra.
