Brīžiem, kad gadās iedvesma, sanāk ko uzrakstīt...Šeit kāda darbiņa daļa- ievērtējiet 
.
Ja patiks, tad paturpināšu 
.
Ar seju pret spilvenu, cieši to apķērusi, viņa gulēju gultā. Asara pēc asaras, uzkrītot uz spilvena, iesūcās tajā, radot mitras un mazas peļķītes. Sirds sāpēs smeldza...
Tad bezkaislīgi viņa apgriezās gultā otrādi un truli, kā sastingusi, sāka raudzīties krēslainās istabas griestos, kuros ēnu neatlaidīgi meta pilnmēness gaisma, kas iespīdēja no loga, kura aizkari nebija aizvilkti ciet. Istabas klusums un krēsla, nu, bija vienīgie tuvie mierinātāji.
Piecēlusies no gultas, viņa piegāja pie loga un nedaudz iztrūkās no sava atspīduma stiklā, no kura pretī raudzījās sāpju un vientulības mākta meitene ar ap tukšajām un nedzīvajām, kādreiz tik dzirkstošajām acīm izplūdušu melnu tušu. Brīdi lūkojusies atspulgā, viņa apsēdās uz palodzes un kā nohipnotizēta sāka lūkoties sudrabaini spožajā pilnmēnesī. Raudāt vairs nebija spēka un arī vēlmes. "Pie velna!" viņa čukstus iesaucās un prātā iezagās doma, ka jātiek prom no šīs mājas.
Viņa atvēra logu un palūkojās lejup. Augstums nebija liels, kā nekā tikai pirmais stāvs. Paņēmusi savu IPod un austiņas, viņa pārsēdās uz āra palodzes, aizvēra logu un noleca, kailajām kājām saminot mēnesgaismā it kā čukstošo zāli. Bet nu prāta iezagās jauna doma, kas paspruka pār lūpām: " Kur tagad?" Atbilde tik pat nekontrolēti izteikta bija skaidra: "Vienalga kur! Galvenais, ka tikai kaut kur tālāk."
