Vientuļš mākonis paslīdēja garām jau zūdošajam pilnmēnesim, kurš pamazām atkāpās, dodot vietu gaismas nesējai saulei, un uzpūta viegla, bet dzestra vēja šalka, atmodinādama it kā transā iegrimušo meiteni. Viņa pamanīja, kā zemi pamazām sāka glāstīt vārgi, bet zeltaini saules stari, solīdami labāku dienu, kā nakts un tumsa sāka atkāpties, dodot ziņu, ka viņa šeit sabijusi ilgi. Bet atkal viņa sāka raudzīties savā ūdens atspulgā un tikai tagad saprata to, kas tajā bija mainījies. Pretī raudzījās citādāka meitene, kuras sejā bija jaušama apņēmība, no jauna atgūts dzīvīgums un pat spīts nepadoties. Šis atspulgs likās tik neizsakāmi pievilcīgs...
Viņa allaž bija dzīvojusi pēc principa- pienākums-, bija mēģinājusi izpatikt citiem, tos nesāpināt, dalīties, būt laipna un saprotoša, izpildīt sev uzticētos uzdevumus... Bet pēdējā laikā bija radusies vēlme, pat nepieciešamība baudīt un atzīt arī savas tiesības un dzīvi. Tieši tas bija kļuvis par iemeslu sāpēm, nesaskaņām un apjukumam.
"Es negribu vairs mānīt citus un pati sevi. Bet es arī neļaušu citiem darīt man pāri. Es nepadošos grūtībām, jo es zinu, ka spēju tik tām pāri! Es zinu, kas es esmu, kāda esmu un ko vēlos sasniegt!" meitenes solījumi sev sāka skanēt aizvien apņēmīgāk. Iedzirkstījās acis un seju pārņēma apņēmības grimase. Vienīgais, kas atlika, bija turēt sev doto solījumu, saņemties un izdzīvot savu dzīvi tā kā prot, jo tikai katrs pats to prot vislabāk- dzīvot pa savam ar pieļautajām veiksmēm un neveiksmēm, priekiem un bēdām- citiem neatkārtojami, nenokopējami...
Saules stari jau spējīgāk sāka pārklāt zemi, arī pēc piķa smaržojošo dzelzceļu un naktī tik tumšas bijušās egles. Viss mirdzēja kā ar zelta puteklīšiem apbārstīts. Viņa pagriezās pret sauli un ļāva tās stariem noglāstīt savu seju. Plats un patiess smaids pārņēma viņas lūpas, vēstīdams par varbūt ne pirmās, taču tikpat svarīgās problēmas atrisinājumu. Un viņa daudz raitākā un priecīgākā ritmā, gluži vai baidīdamās emociju vieglumā aizlidot, uzsāka savu mājupceļu, kurš sen nebija šķitis tik tīkams un aicinošs.
Par absurdo nobeigumu- tad jau redzēs...
