local-stats-pixel

Meklējot #290

-Dingo, palaidni tāds, nāc tulīt šurpu,- es dzirdēju tā paša vīrieša balsi, kam itkā piederēja šis suns. Viņš tuvojās. Mēs ar Jāni mazliet atkāpāmies, bet atdūrāmies pret koku. Bijām cieši sakļāvušies kopā.. Tas bija ļoti mulsinoši un es zināju, jutu, ka sarkstu.

-Kas tur ir?- dzirdēju vīrieti jautājam sunim.

Kautkas noknikšķēja. Es piespiedos pie puiša. Viņš apņēma mani un vienīgais, kas mūs nedaudz piesedza bija tā koka zari, kas tāpat nebija daudz.

Ieslēdzās lukturītis. Es šoreiz skaidri saskatīju vīrieša seju. Tā bija mīļa un šķita redzēta.. Bet lukturīšā gaisma bija vārga. Vīrietis tuvojās mums vicinādams lukturi un meklēdams kautko. Drīzāk jau mūs. Suns pietecēja tieši man pie kājas un es pasmīnēju..

Tas nebeigsies labi.

Kad gaisma iespīdēja tieši man acīs, es tās samiedzu.. Arvien vairāk apjautu, ka vajadzēja saģērbties.. Jā.. Vajadzēja..

-Divi mīlnieki šajā mežā, tumsā. Jums vispār ir prāts?- vīrietis mūs ieraudzījis sāka smieties. Es nopriecājos, ka viņš pagaidām ir jauks un cerēju, ka tāds arī paliks. Kamēr es sarku un domās sevi lamāju, suns bija paspējis atnest mūsu drēbes un mantas pa vienai.

-Saģērbieties un sekojiet man. Nāc, draudziņ, tikmēr tu iesi papeldēt,- vīrietis laipni teica, uzrunāja suni un atstāja mūs pustumsā.

-Veiksmīga tikšanās,- Jānis klusi teica un noskūsptīja manu kaklu.

-Un ļoti labs pirmais iespaids,- es piebildu un atbildēju ar to pašu. Pēc tam beidzot sākām ģērbties.

Tagad mēnesi sedza gandrīz vai biezi mākoņi un mūsu vienīgā gaisma zuda. Tumsa bija patīkama, ja šeit bija cilvēki un es nebiju viena.. Varēja dzirdēt dažus putnus, suņu rejas tālumā. Kaut kur klusi nošvīkstēja. Lidoja putns. Es jutu, kā tas nolido gar mani, kā spārni viegli aizskar manu vaigu un nodrebinājos.

Dingo ar savu saimnieku peldējās lukturīša gaismā. Dīķa ūdens tagad izskatījās vēl baisāks. Tas bija melns, peldēšanās neizraisīja nevienu mazāko skaņu. Bijām nelielā egļu ielokā un tas bija nedaudz biedējoši.

Man kautkas uzpilēja un notecēja gar deniņiem. Mati jau tā bija slapji no ūdens.

Jānis paskatījās uz debesīm, kur tāpat neko nevarēja saskatīt un teica: laikam līs. Mums jātiek kautkur zem jumta,- viņš smīnēja, jo lukturīša gaisma šoreiz bija pievērsta mums.

Es samulsu..Man nebija jāpiedod Jānim, bet es to darīju tik neapzināti . Viss tikai tāpēc, ka esam draugi kādus sešpadsmit vai vairāk gadus. Tikai tāpēc, ka vienmēr viņš ir bijis man blakus, atbalstījis. Pat tad kad bija riktīgie pusaudžu gadi.. Kad mums bija četrpadsmit un man skauda, ka viņš patika citām meitenēm, bet es pret viņu neizjutu simpātijas..Viņš vienmēr bija centies man darīt tikai labu, bet šis..Šis ir par traku. Es vēl negribēju, bet viss notika tikai tāpēc, ka es esmu vienmēr vēlējusies, lai kāds mani patiesi mīl.. Mana mamma nekad to nav darījusi un nav likusies par mani uztraukta..

40 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000