local-stats-pixel

Meitene un zirgs (14)0

 12  0

Šodien kā jau katru svētdienu ar ģimeni braucām uz baznīcu. Parasti mans tētis baznīcā aizmieg, jo viņš uzskata, ka sprediķis nekam nav vajadzīgs, vienreiz viņš par palika mašīnā un klausījās radio komentārus par hokeju. Mums ar mammu patika doties uz baznīcu, pēc visiem mācītāja sprediķiem mācītājs man novēlējā veiksmi rītdienas koncertā, arī viņš bija viens no žūrijas pārstāvjiem. Viņam arī tāpat kā man patīk mūzika, viņš man teica, ka nākošas nedēļas svētdienā man būs jādzied baznīcā.

Pēc baznīcas mēs braucām mājās, es aizgāju pabarot savu zirgu, padziedāju viņam dziesmas un izlaidu aplokā, kuru mans tētis vakar bija pabeidzis taisīt. Šodien mani Artūrs neapciemoja un labi vien, ka tā, es biju piekususi braukāt peldēties un ēst saldējumu, šodien atbrauca Sintija, viņai mans zirgs ļoti patika, viņai neko citu nevajadzēja, kā vien seglus un es tikai priecīgi uz viņu noskatījos. Pašā vakarā es Sintiju pavadīju līdz viņas vecmammas mājai un redzēju, ka Artūram atved lielu kravas mašīnu, tikai es neredzēju, kas viņā bija iekšā.

No Sintijas mājas nākot atpakaļ uz savām satiku Artūru

''Čau, kas tad tev tur atvests?''

''Ķēve!''

''Patiešām? Tev zirgi nepatīk!''

''Tas ir manai mammai, nu gan jau viņa piespiedīs mani ar, klau, vai uz dažām dienām līdz mūsu stallis būs gatavs paņemsi pie sevis manu ķēvi?''

''Jā labi!''

''Paldies, es tulīt viņu atvedīšu''

Artūra zirgs bija skaists, balts ar melniem plankumiem. Viņa zirgam bija garas balti brūnas krēpes, bet viņa zirgs nebija skaistāks par manējo. Pienāca jau vakars, man bija jāatkārto dziesmai vārdi, kurus nu man jau nācās spēlēt divu zirgu sabiedrībā, man likās, ka viņi dod man spēku, ar katru mēģinājumu es palieku drošsirdīgāka un spēcīgāka. Vēlāk mani mamma iesauca iekšā, lai es aizeju nomazgāties un eju gulēt, rīt gara diena.

No rīta mani pamodināja mamma un tētis. Viņi jau bija sagatavojuši drēbes ko vilkt, man bija melna kleita ar mežģīnēm, uz apakšu kupli mežģīnsvārki. Man bija melnas papēžu kurpītes uz kuru purngaliem spīdēja pērlītes, mati man bija lokās.

Tajā brīdī kad iekāpu mašīna sajutu baiļu sajūtu, man likās, kad tikšu uz skatuves tur arī palikšu. Kad bijām klāt, mani raustīja drebulis aiz uztraukuma, jo es redzēju cik daudz cilvēki sastājušies lai redzētu manu uzstāšanos. Man mūzikas skolotāja vienmēr teikusi skaties zāles aizmugurē virs cilvēku galvām, lai cilvēkiem liktos, ka skaties viņu acīs, tas tiešām līdzēja.

Pēkšņi kāds vīrietis ar mikrafonu rokās teica: ''Rādi ko māki mazā!''

Tas mani iedrošināja, es uzkāpu uz skatuves, skatījos uz cilvēku galvām un sāku savu dziesmu, dziesma bija par nepiepildītiem sapņiem, par cerību, par mīlestību, šo dziesmu biju uzrakstījusi pašā vakarā. Dziesmas beigas, skatītāji piecēlās kājās un mammai bija laimes asaras, pat žūrija stāvēja kājās, to brīdi es nejutu, kas tas ir par atbalstu un cieņu, es biju apjukusi.

Visu laiku es nevarēju nomierināties līdz uzzināšu kas vinnē, tad atkal tas vīrietis ar mikrafonu teica lai dodos uz skatuvi, tur mēs visi 20 dalībnieki bijām sastājušies. Sauca pirmās 4 vietas, 4. vieta bija meitenei kurai bija 7 gadi, viņa bija tērpta koši zilā kleitā, izskatījās labi. 3. vieta bija Sintijas māsīcai. Palika pēdējās divas vietas, bija dīvaina sajūta, kas būs vai es vinnēšu vai nē.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000