local-stats-pixel fb-conv-api

Meitene bez balss. 49. nodaļa1

Ziemassvētki. Jau agri no rīta mani pamodināja Betijas zvans. Viņa jau bija ceļā. Tikmēr Ādams ar Fēliksu meklēja egli. Es vēlreiz apstaigāju dzīvokli ar putekļusūcēju kamēr Ernests zvanīja vecākiem, lai apsveiktu viņus ar Ziemassvētkiem.

Ieradās Betija ar pilniem maisiem ēdiena. Mēs trijatā uzklājām galdu, uzlikām šķīvjus, sākām izlikt ēdienu, kad Ernestam piezvanīja.

“Viņi ir lejā. Es palīdzēšu uznest egli,” Ernests sacīja man un nolika klausuli.

“Veiksmi,” es atteicu.

Ernests izskrēja no dzīvokļa un mēs ar Betiju palikām divatā.

“Nu? Vai jūs jau...” Betija iesāka.

“Nē,” es atteicu.

“Kā tā?” viņa jautāja.

“Nezinu. Viņš teica, ka viņš gaidīs, kad es būšu gatava, bet nav jau tā, ka es esmu kategoriski pret,” es noteicu.

“Tad tev viņam ir kaut kā jāuzsver uz to. Jāpasaka. Nezinu,” Betija noteica.

“Jā. Tev laikam ir taisnība. Es vienkārši... nezinu... laikam kaut kā neveikli,” es atzinos.

Betija papliķēja man pa muguru.

“Būs labi, būs labi,” viņa sacīja.

Mēs pabeidzām ar ēdiena izlikšanu un gaidijām, kad puiši ienesīs egli.

“Trakie cilvēki. Nes egli uz devīto stāvu. Interesanti, cik liela tā egle ir?” es izteicu savas domas skaļi.

Un tad viņi iegāja pa durvīm iekšā nesot trijatā egli. Teiksim tā... tā bija milzīga. Es laikam dzīvē tik lielas neredzēju tik tuvu. Trijotne bija aizelsušies, bet kad beidzot uzlika egli, visi trīs sāka smieties. Izskatās, ka viņiem bija jautri. Tad mēs visi pieci sākām to dekorēt ar atnestām dekorācijām. Egle bija līdz pat griestiem un kupla. Mēs uzlikām lampiņas un Ernests pacēla mani, lai uzlieku zvaigzni egles galotnē. Uzlikām visas pārējās dekorācijas un tad devāmies ēst. Visi bija tik laimīgi. Mēs sarunājāmies un apmainijāmies ar dāvanām. Tā mēs nosēdējām līdz vēlai stundai sarunājoties par visu un neko.

Mamm, es satiku lieliskus cilvēkus. Es tik ļoti cienu to, ka viņi ir mani draugi. Ka viņi man kļuva par ģimeni.

Un tad es pēkšņi sāku raudāt. Jutu pār vaigiem ritam asaras. Visi apklusa un uztraukušies palūkojās uz mani.

“Līv, kas notika?” Betija maigi jautāja.

“Paldies par lieliskiem Ziemassvētkiem. Bez jums man būtu tik vientuļi,” es noteicu.

Visi piecēlās un apskāva mani visi reizē. Pēc tam mēs visu novācām. Ēdiena paliekas izdalījām katram uz mājām. Vēlreiz novēlējām viens otram priecīgus Ziemassvētkus un vēlreiz visi kopā apskāvāmies. Tad visi lēnām sāka doties prom. Bet liekas Ernests atkal netaisījās iet mājās. Mēs palikām divatā.

140 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Jaaaa, tik foršs stāsts, bet reizē paliek nedaudz skumji, jo pašai kaut nedaudz līdzīgus draugus šiem nav izdevies atrast, beeet gan jau ka kkad kkā emotion
2 0 atbildēt