Tā nu mēs ar Ernestu pavadījām visu vakaru runājot par savām bailēm, par notiekošo, par mūsu ģimenēm dzerot vienu tējas krūzi pēc otra. Tā mēs norunājām līdz 2 naktī, kad sākām arvien biežāk žāvāties.
“Viss. Ir laiks gulēt,” es miegaini sacīju.
Es jau cēlos kājās, kad Ernests satvēra manu roku.
“Vai es drīkstu... gulēt ar tevi? Neko vairāk es neprasu,” Ernests jautāja.
Es maigi paskatījos uz viņu un uzreiz sapratu.
“Tev rādas murgi, vai ne? Un tu slikti gulēji, kad vecmamma staigāja pa māju naktīs?” es jautāju.
Viņš piekrītoši pamāja ar galvu. Viņš atlaida manu roku un es aiznesu krūzes uz izlietni. Mēs abi pēc kārtas nomazgājāmies un pārģērbāmies. Nu labi, es pārģērbos. Viņš drīzāk izģērbās, jo nu puiši... pfff...
Es apgūlos (centos neskatīties uz puskailo uzkačāto puisi, kas gūlās man blakus) un viņš arī. Mēs pagriezāmies un skatījāmies uz viens otru tumsā.
“Jūs... tad ar Natāliju... neizdarijāt to, ja?” es stostījos.
“Nē...” Ernests atteica.
“Tas ir labi,” es klusi atteicu.
“...bet esmu jau zaudējis nevainību,” viņš pabeidza.
“Ko?” es jautāju.
“Nu jā.... gadījās...” Ernests noteica.
“Labi. Es neko vairs nejautāšu. Pieņemšu šo faktu,” es atteicu un domās domaju par to, ka paliku vienīgā astoņpadsmit gadīgā jaunava.
“Bet tev nav jāutraucas. Es tevi gaidīšu līdz būsi gatava,” viņš mani centās mierināt.
Es neko neatbildēju. Savās domās es biju pateicīga šim, bet es neko neteicu. Tā vietā, es vienkārši piebīdījos viņam tuvāk, lai viņš mani apskauj. Viņš saprata manu domu gājienu un viņs mani apskāva. Viņš nobučoja manu galvu un tā mēs arī aizmigām – viena otra apskāvienos.
No rīta es pamodos un pamanīju, ka Ernesta nav man blakus.
“Tu nu gan ilgi guli,” Ernests noteica.
Es pagriezos pret viņu. Viņš jau bija virtuvē malkoja kaut ko no krūzes un gatavoja kaut ko ēdamu.
“Varbūt tāpēc, ka es neesmu trakā, kas ceļas...” es sacīju un ieskatījos pulkstenī, “Deviņos? Kā tā var? Brīvdienas ir izdomātas, lai gulētu tajās.”
“Īstenībā, es jau esmu augšā no astoņiem,” Ernests noteica.
“Trakais cilvēks,” es iesaucos un apsedzos ar segu atpakaļ, “Nemodini mani līdz vienpadsmitiem.”
Dzirdēju Ernestu pieejam klāt un tad viņš apgūlās uz manis.
“Ko tu dari?” es iesaucos.
“Tā tu nogulēsi visu jēgu un dzīvi. Celies,” viņš smejoties sacīja.
“Nē. Ej prom,” es iesaucos un norādīju uz durvīm, “Prom no mana dzīvokļa.”
“Nedzen mani prom. Man vairs nav kur iet,” viņš mīlīgi sacīja un spieda uz manām jūtām.
Kad es neko neatbildēju, viņš sāka mani kutināt.
“Nē! Ernest! Izbeidz!” es kliedzu un smējos reizē.
“Celies! Celies!” viņš sauca un turpināja kutināt mani.
“Ja tu noņemsi savu gaļas masu no manis, tad varbūt es varēšu piecelties,” es smejoties iesaucos.
Viņš apsēdās man blakus un gaidīja līdz es piecelšos. Es piecēlos sēdus.
“Tu esi tik kaitinošs. Bet izskatās, ka tev ir labāk. Tas priecē,” es noteicu.
“Jā. Tieši tā. Bez tevis viss būtu daudz savādāk,” Ernests sacīja.
Viņš pastiepās tuvāk man un noskūpstīja. Es atbildēju skūpstam. Es un tā jutos miegaina, bet pateicoties skūpstam jutos kā sapnī vai mākoņos lidināmies.
Tad Ernests devās tuprināt gatavot brokastis, kad es paskatījos pa logu ārā. Sniegs. Ārā krita sniegs. Pirmais sniegs. Es uzreiz piecēlos un pieskrēju pie loga. Atvēru logu un aukstais gaiss koda manu seju. Un sniegs... tas krita tik lēni un skaisti. Kā man pietrūka sniega. Es izstiepu roku, lai noķertu kādu pārslu, kad pie manis blakus piegāja Ernests. Sniegpārsla piezemējās man plaukstā un sāka kust no tā cik mana plauksta bija silta. Ziema bija atnākusi un Ziemassvētki arī jau bija gandrīz klāt.
