Pēc stundām, es uzreiz devos uz darbu un Betija uz teātra pulciņu. Trijotnei bija jābūt treniņam, bet iespējams ap šo laiku Ernests runā ar Natāliju. Es nezinu. Iespējams.
“Labdien!” es kā vienmēr iesaucos ieejot kafejnīcā.
“Sveika, Līva!” Toms un Marija atsaucās reizē.
Tad es sāku strādāt un centos nedomāt par Natāliju un Ernestu. Darbs bija tas, kas palīdzēja izdzīt viņus no galvas. Visu saslaucīju, nomazgāju, virtuvē palīdzēju un tad visus apkalpoju.
“Tu kā viesuļvētra šodien? Vai kas atgadījies?” Marija jautāja.
“Tas ir sarežģīti,” es atteicu, jo tā patiešām bija.
Tad kafejnīcā iegāja Trijotne. Sākumā Ādams, tad Fēlikss un tikai tad Ernests. Un tad es pamanīju, ka viņa vaigs ir sarkans.
“Kas notika?” es jautāju, kad viņi visi apsēdās pie sava galdiņa.
“Natālija iesita viņam,” Ādams skarbi noteicaun tad norūca, “Čūska.”
“Nu ir divas ziņas. Laba un slikta. Laba ir tā, ka es viņu pametu. Sliktā – viņa nebija pārāk priecīga un iesita man,” Ernests jautri sacīja.
“Pagaidi, es tev tūlīt atnesīšu ledu,” es noteicu un aizskrēju līdz virtuves ledusskapim.
Izņēmu ledu, ieliku speciālā maisiņā, aizsēju un nesu Ernestam. Viņš to pielika pie vaiga.
“Paldies,” viņš pateicās.
Tad es viņiem atnesu visu, ko viņi pasūtīja. Kad kafejnīcā bija mazāk apmeklētāju un man nebija vairs darba ko darīt, es piesēdu pie viņu galdiņa.
“Tā ir mana vaina, ka viņa tev iesita,” es sacīju un jutu vainas sajūtu.
“Tā nav tava vaina. Neviens nav vainīgs, ka viņa ir tāda... kā jūs teicāt?” Ernests pārjatāja.
“Čūska! Jā, viņa noteikti ir čūska. Pretīga meiča,” Ādams iesaucās, “Es arī biju gatavs tev iesist par to, ka sāki ar viņu satikties.”
“Vari tagad, ja gribi. Man nav nekas pret,” Ernests sacīja.
“Vai tiešām var?” Ādams pilnīgi sapriecājās.
“Tu taču netaisies viņu sist, vai ne?” Fēlikss nopietni pajautāja.
“Nē?” Ādams pajautāja.
“Nē,” Fēlikss atteica.
“Līv, tu vari iet uz mājām. Tavs darba laiks beidzās,” Toms noteica aiz letes.
Es pakratīja galvu un gāju pēc savām mantām. Kad atgriezos, Trijotne jau gaidīja mani pie durvīm.
“Līdz rītdienai,” es iesaucos.
“Paldies,” Trijotne iesaucās.
“Atā,” Marija un Toms atteica.
Mēs izgājām no kafejnīcās un tur pat atvadijāmies no Fēliksa un Ādama. Un tad mēs ar Ernestu devāmies uz mājas pusi. Divatā. Klusumā, kurā mēs zinājām, kādas ir mūsu jūtas.
