Mazais: "Nav mūzas"3

Rakstnieks sēdēja pie baltas lapas un kožļāja pildspalvu. Viņa uzdevums bija izdomāt stāstu, par pamatu ņemot fotogrāfiju. Viņš tajā dienā jau bija radījis 6 dažādus stāstus par 6 dažādām fotogrāfijām. Bet septītā... septītā mūza nenāca.

Viņš skatījās uz attēlu - uz rāmo ūdeni, uz austošo rītu, uz lidmašīnu sliedēm debesīs. Viņš zināja visu par šo attēlu, visu par tā dzimšanu. Bet nezināja neko par tā stāstu.

Viņš bija tuvu izmisumam. Tas taču nav tik grūti - vienkārši raksti kaut ko par rāmumu un dzīves tecējumu, par dvēseles stāvokļiem. Tak vienalga, neviens taču NELASĪS! Vienkārši liec vārdus kopā, Tu, MUĻĶI!

Pielika pildspalvu pie lapas, tūlīt jau laidīs "pār lūpu" - bet nekā. Tā arī paliek tikai punkts uz lapas. Negribas pievilt savu rakstnieka būtību un murgot murgošanas dēļ. Gribas kaut ko saturīgu. Kaut ko, par ko nav kauns. Bet reizē -gribas kaut ko "priekš" sevis. Bet jau ZB tās dramatiskās tēmas, gribas arī kaut ko jautru VIENREIZ! Kādēļ tikai tādas bildes, kur allaž stāsts ir drāma!?

Nē, viss, tak rakstīšu, ko gribu - rakstīšu par krūtīm, ibio!

Viņš mazliet sasmējās, paskatoties uz bildi un saskatot ūdenī iemestās bojas - tās varētu būt lielu mātīšu krūtis, kad tās peld uz muguras. Ha, cik tu rēcīgs šodien.

Un te nu ir. Arī nemūza ir mūza, ja uz to pareizi paskatās.