Maza kaķēna dienasgrāmata... [Bēdīgs stāsts]4

es piedzimu tikai vakar un man nav ne jausmas ,kas ar mani notiek. Es zinu to ,ka es nevaru atvērt savas acis ,liekas ,ka kaut kas ir uzlikts uz manām acīm ,kas tur manas acis ciet.

Vakar ,mana māmiņa izgrūda mani ārā no tās šaurās vietas kur bija pilns ar citiem kaķēniem ,taču tad pēkšņi kaut kas mani saķēra. Es nedomāju ka tā bija mamma.

Tad viņi kaut ko izdarīja ar manām acīm ,es vienkārši zinu ,ka tas ir dēļ tā ,ka es viņas nevaru atvērt. Tā šaurā vieta nemaz nebija tik slikta ,jo šeit es šā vai tā nevaru redzēt.

Es zinu ,ka māmiņai vajadzēja mūs vispirms nolaizīt pirms cilvēki mūs aiztiek ,bet viņai nebija tādas iespējas. Tie ļaunie cilvēki viņā noteikti neklausijās!

Bet es esmu drošs.... Es zinu ka tā metāla lieta ko viņi manī bāž ir maza ,auksta un neērta. Varu derēt ka tas drīz atmaksāsies! Lai gan es neko daudz nezinu ,kā nekā es esmu tikai vienu dienu vecs.

Es sāku mazlietiņ saprast ,kā staigāt apkārt un kustēties. Bet kā māmiņa saka: ''Ņau ,ņau ,ņau ,ņau.'' Tulkojumā: ''Jo vairāk trenēsies ,jo labāk sanāks.''

Tā lieta ar manām acīm apliek kaitinoša. Kādēļ cilvēki ir tādi? Kas viņiem ir pret kaķiem?

Es jau esmu pieradis pie tā akluma. Varbūt es esmu viens no tiem nepieņemajiem kaķēniem ,par kurām māmiņas runā.

Šodien mans brālis ar laizīšanu ,mēģināja manas acis padarīt redzīgas ,bet nekā.

Mana māsa Lūsija pirms kāda laika pazuda ,un es jau kādu laiku mēģinu viņu uzostīt ,bet neesmu pat atradis pēdas kuras vestu uz viņas atrašanās vietu.

Reiz man māmiņa teica ,ka man esot vislabākais deguns. Bet tas bija tad kad es biju divas dienas vecs. Tad viņi viņu aiznesa prom un kopš tā laika es viņu vairs neesmu dzirdējis.

Brovnijs un Pankūciņa vakar pazuda. Kur visi kaķēni paliek? Vai viņi no manīm kaut ko slēpj? Es neciešu būt atstumtais!

Piens ir beidzies ,tāpēc es gandrīz vai mirstu aiz bada. Esmu izsalcis un nedomāju ,ka es cilvēkiem pārāk patīku.

Cilvēki mani beidzot aizveda pie Pankūciņa ,Lūsijas un Brovnija. Tomijs bija kaut kur noslēpies. Viņi neizklausijās priecīgi un visu laiku ņaudēja. Kāpēc viņi tā uztraucas? Šeit ir daudz brīvas vietas un sajūta ir itkā mēs būtu brīvi ,bet šeit nav diezko daudz ēdiena.

Kas noticis? Tas ir šausmīgi ,šeit nav cita ēdiena ,kā peles un žurkas. Šodien atnāca arī Mičels un Andžela. Nu mēs esam pilna ģimene ,vienīgi pietrūkt māmiņas. Kur viņa diezin ir?

Lūsija un Brovnijs nomira!! Šeit vairs nebija žurku un peļu ,tādēļ viņi mira aiz bada.

Es esmu tik tiešām izsalcis ,šodien es dabūju tikai vienu žurku ,un kad mēs visi to sadalijām ,gandrīz nekā vairs nebija. Man tik tiešām tas nepatīk.

Es esmu izsalcis ,netīrs ,noguris un es vairāk nevēlos šādi dzīvot.

Es to vairs nevaru paciest pat vienu sekundi! Kā es gribētu atkal satikt Lūsiju un Brovniju.

Kas notiek... Kur es esmu? Tas ir tik brīnišķīgi!! Es tagad varu skriet ,spēlēties ,kliegt un dejot ar visiem kaķēniem. Un labākais ir tas ,ka es atkal varu redzēt!!! Es esmu tik priecīgs ,šeit viss ir perfekti. Šit ir arī mani brāļi un māsas ,un māmiņa!!! Piens šeit ir tik daudz un visi šeit dzīvo mierā un harmonijā. Šeit visi mani sapņi ir piepildījušies! Es no šejiens vēroju savus brāļus un māsas. Es gribētu lai viņi zin ,ka viss būs kārtībā ,un arī viņi drīz tiks šinī pasaulē kur viss ir daudz labāks. Bet es nesteidzos ,jo zinu ka drīz pienāks arī viņu laiks.