Ebija.
- Leksij, man nav laika. Vai tu varētu pasteigties? - jau piecas minūtes gaidu Leksiju , kamēr viņa sataisas , lai varētu viņu aizvest uz skolu. Bet , ja viņa nedarīs visu ātrāk es nokavēšu darbu.
- Es tulīt. Man ir jāsataisa tikai mati. - un par brīnumu pēc mirkļa viņa iznāk no istabas gatava.
- Varam beidzot doties? - mazliet dusmīga jautāju.'
Iekāpjot mašīnā ,es piesprādzējos un liku Leksijai piesprādzēties , jo zinu cik ļoti viņai to nepatīk darīt. Un vienmēr atskan tas pats jautājums , '' kāpēc tu vienmēr liec piesprādzēties? '' Un vienmēr es tikai pasmejos un neko nesaku.
- Esi pakaļ piecos. - viņa aizcērt durvis un aiziet.
- Jauku dienu tev arī. - nopūšos un braucu uz darbu.
Metju.
- Matīss , es aizeju. Šodien jāsamaksā, es nejokoju. - ejot uz durvju pusi saku.
- Viss būs, neuztraucies , dabūšu tev piķi. - un es aiztaisu durvis.
Izejot uz ielas uzlieku saulesbrilles un dodos uz kafejnīcu ,satikt brāli. Ir pagājis krietns laiks,kopš pēdējo reizi viņu redzēju. Mēs bieži nesatiekamies vai runājam ,mūs saista biznes, vairāk vai mazāk. Es rakstu dziesmas , viņam un viņa bandai , kuri šobrīd ir tūrē.
Tiekot līdz kafejnīcai nekur viņu nemanīju ,bet ieraudzīju gan ,kādu , ko nebiju iedomājies satikt.
- Sveika! Varu pievienoties, uz brīdi ? - uzsmaidu Ebijai un apsēžos uz krēsla , pretī viņai.
- Sveiks! Pat ,ja būtu pateikusi nē,es šaubos ,ka tu pieņemtu to kā atbildi. - viņa novēršas no datora uz brīdi,paskatās uz mani un tad atkal pievērš savu uzmanību tam.
- Tu mani pazīsti tik labi. - abi iesmejamies un viņa vieglītem pakrata galvu. - Ko tu tur raksti ? - vēlos pagriest datoru pret sevi, bet viņa to aizcērt un uzliek rokas priekšā.
- Neko ,kas tev būtu jāzin. - viņa paceļ kafijas kasi un iedzer malku/
- Labi, labi,es tikai pajautāju. - paceļu rokas aizstāvībai.
- Piedod,man tagad nav laika,mans pusdienu pārtraukums tūlīt beigsies. - viņa sāk likt mantas somā.
- Kur tu strādā? - ziņkārīgu iejautājos.
- Skolā, literatūras skolotāja, ne gluži skolotāja, šobrīd ,bet drīz. Un tu,ko tu šeit dari, tev nav darbā jābūt,tev vispār tāds ir? - viņa iesmejas. Uzliek rokas uz galda un sakrusto.
- Literatūras skolotāja,cik interesanti. Es rakstu mūziku , manā brālis ir bandā . - viņa izskatījās pārsteigta , kas liek domāt, ka viņa ir ieinteresēta uzzināt ,ko sīkāk.
- Tātad tu raksti dziesmas priekš sava brāļa? - es pamāju ar galvu piekrītoši. - Bet kāpēc? - viņas jautājums mani apmulsināja.
- Kā to saprast kāpēc? Man tas padodas, man to patīk darīt , es to daru jau no pusaudžu gadiem. - es rūpīgi vēroju viņu.
- Nē, es domāju, kāpēc tu raksti priekš sava brāļa,ja tu pats dziedi, un vēl pietam sasodīti labi .tikpat labi tu varētu pats būt viņa vietā vai pat dziedāt ar viņu kopā? Kāpēc tu to nedari? - un šoreiz viņa ir tā ,kas vēro mani. Uz brīdi novēršos un tad atkal paskatos uz viņu.
- Tātad tu domā,ka es dziedu sasodīti labi,ja? - es iesmejos. Viņa pakrata galvu un novēršas,bet es redzu to smaidu ,ko viņa tik ļoti cenšas paslēpt.
- Tik nesāc palikt iedomīgs,tas ,ka tu dzidi labi ,nenozīme,ka tev iet šķībi pāris noties,pie kurāmderētu piestrādāt. - Ebija izdzer atlikušo kafiju un pieceļas kājās.
- Tagad arīu esi mūzikas skolotāja? - es iesmejos.
- Bija prieks tevi satikt ,Metju. - Viņa paņem somu un iziet no kafejnīcas.
