'' It wasn't chose i made , my heart scares me.''
Tá ir izvēle , kad no rīta tu piecelies , tā jau ir izvēle , ko tu izdari. Tu izvēlies celties no rītiem , lai arī , tas prasa visu tavu spēku , bet tu tomēr piecelies , tu smaidi , runā un tev viss ir kārtība , un tad tu ej gulēt , un atkal tu celies , un tā katru dienu.
Es pieceļos un sāku taisīties uz lekcijām. Uzvelku vakardienas bikses un kreklu , sataisu matus zemajā astē , bet tad izjaucu un atstāju taisnus ,paķeru somu un eju lejā pa kāpnēm. Pulkstens ir pus seši no rīta , lai paspētu uz lekcijām man ir jāceļas agri , jo esmu vairāk nekā stundas attālumā no skolas un jo šonakt paliku pie tēva. Bet pirms izeju no mājaas paskatos vai tēvs ir savā istabā un vai viņam viss ir kārtība , paskatījusies un sapratusi , ka viss ir kārtībā izgāju no mājas , ieāpu mašīnā un devos uz skolu.
- Es nesaprotu , kā tu to spēj ,piecelties pus sešos un neizskatīties nogurusi. - Konors pakrata galvu un iedzer kafiju. Viņš vienmēr izskatās neizgulējies , pilnīgi paskatoties uz viņu to varētu pateikt un pēc viņa nesakārtotajiem matiem , un saburzītā krekla. Bet viņš vienkārši mīl izklaidēties. Es iesmejos un uzlieku roku viņam uz pleca.
- Ja vien tu zinātu cik labi ir izgulēties un nejust paģiras , kādas ir tev. - es viņam uzsmaidu un uzsitu pa plecu. - Saņem sevi rokās un ejam , ja ne mēs nokavēsim un šoreiz tu taisnosies kāpēc mēs kavējam. - dzirdu viņu nopūšamies un redzu , ka viņš uzliek saulesbrilles , lai gan ārā nespīd saule , bet ir gaišs.
Kad visas lekcijas ir beigušā es ar Konoru un Leksiju stāvam pie manas mašīnas un runājam par mazsvarīgām lietām , līdz konors ieminējās par kādu grupu , kas spēlēs šodien un ,ka mums vajadzētu aiziet. Sākumā pretojos , jo domāju braukt atpakaļ , bet abi uztaisīja kucēna acis un uzmeta lūpu, un man nekas cits neatlika ,kā piekrist , un savā ziņa es gribu izkļūt no rutīnas , kas ir ienākusi manā dzīvē.
Uzvelku tīras bikses,apspīlētu melnu t-kreklu un ādas jaku. Izlaižu un saķēmmēju matus un paskatos vēlreiz uz sevi spogulī. Sen neesmu nekur gājusi ,jo skola aizņem daudz laiku . Leksija iebrāžas istabā un ielec gultā. Viņa ir uzvilkusi melnu apspīlētu kleitu un augstpapēžu kurpes. Viņa paskatās uz mani, pieceļas sēdus un pakrata galvu , kad viņa grasās iet un vērt vaļā manu skapi , es nostājos viņai priekšā izpletu rokas un nelaižu viņu.
- Nē, tu to nedarīsi , ne šodien , vai arī jebkad vēlāk. - es pakratu galvu.
- Tu nedrīksti šāda iet , tu nedabūsi tā sev puisi ,velkādama bikses un kreklus, uzvelc kādu kleitu ,parādi augumu , kā es. - viņa man uzsmaida un ieliek roku sānos.
- Labi , ka es nemeklēju puisi. - es uzsmaidu viņai , pagriežu un stumju uz izeju ,jo ja mēs paliksim šeit ilgāk viņam man liks pārdomāt apģērba izvēli , ko es nevēlos.
Konors jau gaida pie mašīnas ,mēs iekāpjam iekšā un Konors rāda ceļu uz bāru-kafejnīcu. Kad piebraucam es izlaižu Leksiju un Konor pie ieejas un pati aizbraucu nolikt mašīnu. Atradusi vietu , kur to nolikt, nolieku, izkāpju no mašīnas un eju uz bāru. Nekur nesteidzoties,lēnām eju un izbaudu silto vakaru , kas ir reti. Pacēlu galvu un paskatos uz debesīm ,neviena mākoņa , pilnmēness , kas var būt vēl skaistāks , novēršos un ieeju iekšā.
Ieejot iekšā redzu , ka bārs ir pilns ar cilvēkiem , mūzika skan , cilvēki dejo , dzer , sarunājas un smejas. Eju uz priekšu un meklēju ,kur ir Konors un Leksija ,bet es pārstāju viņus meklēt līdz es ieraugu kādu ,kas liek man pārstā viņus meklēt. Viņam mugurā ir melnas bikses un melns t-krekls , viņa rokas uztrennētas , kā arī viņa augums ,bet ne ļoti , viņa mati ir brūni ne tumši brūni , ne gaiši brūni , kaut kas pa vidu , viņam ir izteikti vaigu kauli un viņa acis ir ciet, viņš dzied ,viņš ieliek visu sevi dziesmā , dziesma ir par meiteni , cik noprotu. Viņš pārstāj dziedāt, viņš atver acis un mes skatāmies viens uz otru , viņa acis ir dzeltenas vai zaļas ,es nevaru saprast šajā gaismā. Viņš mani vēro , apskata un tad atkal skatās man acīs , nebiju pamanījusi , ka esmu atvēru mazliet muti un elpoju seklāk. Viņa skatiens paliek pie manis līdz , kāds man uzsit pa plecu , es salecos un pagriežu galvu , skatos uz Leksiju ar lielām acīm un jūtu , ka mana sirds sitas kā negudra. Es pakratu galvu un ieelpoju , kad paskatos uz puisi atpakaļ viņš atkal dzied , bet šoreiz viņam acis ir vaļā un viņš skatās apkārt , un atkal mūsu acis sastopa ,un neviens no mums nenovēršas , šaubos ,ka tas ir iespējams
Viņš parstāj dziedāt un visi aplaudē , bet ne es , es vienkārši stāvu un skatos.
- Viņš izskatās labi , vai ne? Vai arī vārds labi ir pārāk prasts? - Leksija pie aus nočukst. Es novēršos no puiša un paskatos uz viņu , es pakaratu galvu , bet viņa tikai pasmejas ,paņem mani aiz rokas un pievelk pie bāra letes.
Leksija pasūta divu šotus , kad tos atnes viņa paņem vienu un gaida , kad es paņemšu otru , bet es pakratu galvu.
- Ebij , aiziet , lūdzu manis dēļ. Lūdzu , rīt nav lekcijas . Kad saprot ,ka es netaisos ņemt tik un tā viņa atkal ierunājas , es nedēļu mazgāšu traukus. Divas? Trīs? Labi mēnesi. - es uzsmaidu un paņemu glāzīti. Mēs saskandinam un iedzeram. Sākumā garša nav patīkama , bet tad paliek silti un es uzsmaidu. Un es atkal izdzirdu viņa skaisto balsi.
Viņa balss liek man uzmesties zosādai . Viņa balss ir patīkama , tā nav rupja vai pārāk smalka ,bet pa vidam un atšķirībā , kādā tonī viņš dzied. Un kārtēja dziesma par meiteni ,meiteni ar ziliem matiem , augumu kā bārbijai un seju kā eņģelim .bet rīcību kā velnam
Bārā esam jau vairākas stundas. Leksija ir jau pierunājusi mani vairākiem šotiem un jūtos labi , bet tagad man vajag uz dāmistabu. Es pasaku , ka aizeju uz dāmsistabu un cenšos izkļūt cauri pūlim līdz tieku iekšā. Izdaru visu nepieciešamo ,nomazgāju rokas un izeju no dāmistabas, paeju pāri soļus un apstājos, atspiežos ar muguru pret sienu un aiztaisu acis. Labrāt par visu es tagad vēlētos būt mājās , savā gultā un gulēt , un apsveru domu arī doties. Kad atveru acis viņš man ir pretī ,samirkšķinu vēlreiz , lai pārliecinātos , ka neguļu vai man viss pareizi rādas.
Es skatos uz viņu un viņš uz mani. Es nenovēršo un nezinu vai maz tas ir iespējams. Redzēt viņu , jūtot cik tuvu viņš man stāv , skatoties uz viņu , man ir sajūta , ka es atradu , ko man tieši vajadzēja. Viņš uz mani skatās ar apjukumu un ,un kaut ko citu ,tikai es nesaprotu.
- Kāpēc tu uz mani tā skaties? - es ierunājos klusāk nekā biju domājusi un vispār ierunājos. Viņa lūpas kaktiņš paceļas kaut kam līdzīgam kā smaidam ,bet tas ātri pazūd un viņš atkal ir nopietns.
- Es domāju , ka es tikko atradu sen meklēto. - viņa acīs ir redzama maza gaisma un es nesaprotu , ko viņš man ar šiem vārdiem vēlas pateikt. Bet ,ja tas nozīmē ,ka viņš mani šobrīd grib noskūpstīt es viņu neaturēšu un nezinu vai būšu spējīga pretoties, ja viņš mēģinās , bet vai es vēlos pretoties.
- Tavi vārdi kā mīlniekam skan , tos viņš saka savai mīļotajai , zinādams ,ka kopā viņiem aizliegts būt , bet vai šim skar , ko domā citi ,ja tas , ko meklējis jau sen ir atradies. - kāpēc es to pateicu skaļi, tieši tagad man vajadzēja atcerēties viņa vārdus un pateikt ,tos pilnīgam svešiniekam. Es aiztaisu acis un pielieku rokas priekšā, ieelpoju un izelpoju un paskatos uz viņu.
- Visu ,ko es tev tikk teicu aizmirsti , es nekad neko tādu nebūtu teikusi . Piedod ,man jādodas. - es pagriežos un pasperu soli prom ,bet viņš ierunājas
- Esmu Mets. - viņš neņem vērā manis teikto un es nezinu , ko man darīt ,ignorēt vai palikt.
- Ebija. - es pagriežu galvu pret viņu un mūsu skatiens saslēdzas.
Ja viens skatiens man spēj nodarīt šo , tad man ir bail iedomāties , ko viens pieskāriesn nodarīs.
