Aleksandrs dzīvo Rīgā - Latvijas galvaspilsētā. Dzīvo viņš tur jau gadus 10. Pelna sev, pelna dēlam un sievai, kurai neko vairāk par kažoku nevajag. Reiz Aleksandrs (turpmāk Saša) ieplānoja doties uz laukiem pie mātes, lai apsveiktu viņu sieviešu dienā - 8.martā. Iebraucis pusmirušajā miestā, viņš skumju skatu vērās tālumā - redzēja bērzu birzis un bērnus, kas skrien pa dubļainajiem ceļiem. Piebraucis pie savas dzimtās mājas, viņš piegāja pie durvīm un pieklauvēja. Klusums. Pieklauvēja skaļāk, līdz izdzirdēja soļus - tēva soļus. Lēni, plati un šļūcoši. Asara noritēja no acs. Tēvs atvēra durvis un nokāra galvu un sāka smieties un raudāt vienlaicīgi. Saša pietupās un saķēra galvu. - Tēvs! Ak, tēvs! Viņš piecēlās un viņu spēcīgi apkampa. Tēvs Sašu ieaicināja istabā uz tējas krūzi. Saša iejautājās: ''Tēvs, es pie mātes atbraucu. Kur viņa ir?'' - Kalnā. Tēvs bēdīgi noteica. - Zāles lasa? - Guļ. Tēvs smagi nopūtās un teica - kamēr tu citu sievieti mīlēji, tava vienīgā te nomira. Es tev nerakstīju, jo ne es no ģimenes aizbēgu. Saša nodūra galvu un skatījās pa logu. Bērzus viegli šūpoja vējš. Tāpat kā māte pirms gadiem 30. - Redzi!? Vējš savus neaizmirst. Viņš šūpo un dancina, kamēr tu tur sēdi savos ... Kabinetos.
Vakarā Saša devās uz kalnu, bet saprata - kaut kā trūkst. Viņš nolēma, ka aizies pēc puķēm pie Tamāras tantes, kas dzīvoja netālu. Iegājis pagalmā viņš neviena neredzēja. Piegāja pie durvīm, pieklauvēja un gaidīja, līdz kāds atvēra - tas bija Tamāras dēls Andris. - O! Saška! Čau!! Nāc vien iekšā!
Pēc 10 sarunu minūšu, Saša ierunājās - Man puķītes mātei aiznest vajag. Ir tev mātei kāds klēpis? - Protams! - Ē! Vecā! Guli?
Tamāras tantei jau pusgadu bija problēmas ar staigāšanu. Iet bija grūti, un vīriņa kapu apkopt arī spēks trūka pa reizei. - Vecā, ē, kraķe! Dzirdi mani? Saņkam puķes vajag! Tamāra iznāca no istabiņas un atplauka smaidā. - Sašeņka! Saška! Apkampa Sašu un izgāja dārzā. Andris no muguras kliedza: ''Fiksāk, kraķe! Fiksāk! Man pēc tam aliņu vajadzēs. Pakaļ aiziesi!''
Saša norāvās no ķēdes un uzsita pa plecu Andrim: ''Māte tev viena. Cieni viņu!''
Pēc stundas Saša sēdēja pie mātes kapa un klusām raudāja. Pēkšņi iezvanījās telefons. Tā bija sieva. ''Halo, Aleksandr! Kur tu esi? Neko nepateicis aizbrauc? Tu man solīji ieiet veikalā šovakar! Dzirdi?'' - Nebūšu es šodien, nebūšu rīt. ''Tu esi pie citas? Ko? Tu mani krāp? Pie citas esi, ja?'' - Jā, pie citas... Pie vienīgās.... Savas.
Morāle ir vienkārša - jāmīl māte, nevis jāgaida, līdz viņas nav, un tikai tad jāceļ zelta kapi.
