Sveiki, visiem!
Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam.
Komentāros rakstat patika/nepatika, lai zinu vai visp. jēga turpināt.
Atvainojos par kļūdām!
Un neesmu profesionāle...
3.nodaļa
Alise man parādīja, kur atrodas veikals un citas svarīgas ēkas. Tad mēs devāmies atpakaļ pa to pašu ielu. Alise bija jauka meitene, kura man patika. Man patīk arī viņas suns, kad es Alisei to pateicu vina teica, ka Lebijs tiešām pret mani izturas daudz savādāk nekā pret citiem. Mēs apstājāmies pie vārtiņiem, kuri veda uz viņas māju. Pirms es vēl paspēju aiziet Alise man pajautāja telefona numuru un tagad man ir arī viņas numurs. Alise man apsolīja vakarā piezvanīt. Tagad ir pusē septiņi, bet mamma vēl nav mājās. Šodiena tiešām bija superīga, nesen runāju ar Alisi pa telefonu, viņa jautāja vai mēs kautkad nevarētu aiziet uz kino. Es teicu, ka droši vien varēs un tā tam vajadzētu būt. Dzirdēju kā noklaudz mājas durvis un noskrēju lejā. Tur stāvēja mamma un novilka savu jaku un cepuri.
“Kā gāja?” es jautāju.
“Labi.” mamma atbildēja “Un kā tev gāja?”
“Forši.” es iesaucos “Es iepazinos ar meiteni vārdā Alise. Patiesībā ar viņu es runāju jau sestdien un arī šorīt. Pa dienu man viņa daudz maz izrādīja pilsētu un daudz ko pastāstīja. Mēs domājam, ka tuvākajā laikā varētu aiziet kopā uz kino.”
“Man prieks par tevi.” mamma noteica ”labi, ka iejušanās citā pilsētā tev nesagādā grūtības.”
“Pagaidi, tikai kad sāksies skola.” es smejotie atteicu “Tad tikai būs brīnumi.” Arī mamma smējās un tad viņa devās uz viruvi, bet es vēl izgāju arā un iesēdos šūpuļtīklā. Debesis bija skaidras saule rietēja un ārā bija patīkami silts. Atkal sāku lasīt mākoņu “dāvanas” un pat nepmanīju kā skrien laiks. Atjēdzos tikai tad, kad mamma sauca vakariņās...
Piecēlos bez piedspadsmit astoņos. Mamma jau bija aizgājusi un es izkūņājos no gultas. Atspraudu matus un saģērbos. Kad biju paēdusi izgāju ārā. Saule jau spīdēja, taču vēl necepināja. Es paņēmu riteni un braucu uz veikalu, jo biju atklājusi, ka mājās, neskaitot ūdeni, nav nekā dzerama. Nopirku pudeli limonādes un čipšus, tie man ir garšojuši vienmēr. Nolēmu vēl aizbraukt uz parku, kas zin varbūt satikšu Alisi. Tas jau nu man ļoti patiktu. Taču parkā nebija nevienas dzīvas dvēseles. Vienīgi kāds zēns brūniem matiem un mazliet tumšākām acīm, vismaz es tā redzēju. Puisis noteikti garlaikojās un es viņu pieķēru skatāmies uz manti, taču zēns novērsās. Izlēmu braukt mājās.
No sākuma aizgāju līdz pastkastītei. Tur bija divas avīzes un vēstule, kura bija adrsēta man, taču nekādi nespēju izdomāt, kurš varētu būt rakstītājs, jo šo rokrakstu es nepazinu. Tas nelīdzinājās nevienam rokrakstam, kuru es varētu pazīt. Beidzu domāt par rokrakstu un atplēsu vaļā aploksni, tajā iekšā bija kartiņa, skaista kartiņa, pastaišīta. Kartiņa bija ielūgums man, no Alises. Nu gan viņa prot pārsteigt! Būtu taču uzrakstījusi sms, nevis tā pūlējusies. Vai vienkārši piezvanījusi vai pateikusi, bet nu gan ir centība. Beidzot es nolēmu pasēdēt pie datora. Noteikti draugi man būs pārpildīti ar vēstulēm, jo neesmu tur bijusi vismaz trīs dienas...
Kad beidzot biju beigusi atbildēt uz vēstulēm, iezvanījās telefons. Tā bija Denīze.
`Jel tu vispār atbildēsi uz manām vēstulēm un celsi reiz augšā, kad tev zvana, ko?` viņa jautāja tā itkā es būtu viņas kalpone, kura nav ispildījusi viņas doto pienākumu.
`Tiko atbildēju uz vēstulēm un arī klausuli pacēlu, kas tev nepatīk?` es jautāju draudzenei pavisam mierīgā tonī, zinādama, ka viņa to nespēj ciest, galu galā šī meitene nevarēja izstāstīt to, kas man bija jāzin.
`Nu, labi, bet kāpēc iepriekš to nedarīji?` viņa aizkaitināti jautāja.
`Varbūt, es esmu tā, kurai bija jāpārvācas un jājiekārtojas jaunajā mājā!` es jau bļāvu un nospiedu taustiņu, kas pārtrauca sarunu. Protams Denīze man zvanīja nepārtraukti, tāpēc es vienkārši izslēdzu telefonu un nolēmu paskatīties televizoru. Pēc filmas es gribēju doties peldēties, bet atcerējos, ka nezinu nevienu labu peldvietu, protams es necerēju ne jūru, ne ezeru, bet kādai upei bija jāatrodas. Es piezvanīju Alisei un viņa teica, ka abi ar Lebiju manigaidīšot parkā pēc desmit minūtēm. Tā nu es ātri sataisījos un skrēju uz parku. Es biju pirmā. Tad parādījās Lebijs un pēc viņa Alise. Suns man padeva ķepu.
“Un kurš viņu tik labi uzaudzināja?” jautāju.
“Vecākais brālis.” Alise atbildēja.
“Tev ir brālis?” es jautāju un Alise pamāja.
“Viņš ir piecus gadus vecāks par mani un tad vēl mazā māsiņa. Un tu esi vienīgais bērns ģimenē?” Alise jautāja.
“Tieši tā.” atbildēju.
