Mans stāsts13

Es te pa šodienu sāku rakstīt stāstiņu. Cerams jums patiks

Nepareizais stāsts...

1. Nodaļa.

Māja...

‘’Nu, ko jūs kā tādi cālīši malā stāvat! Davai žigli iekšā! Te neviena nav!’’ Es uzbļāvu savas komandas puišiem, kuri, kā vienmēr, izbijās nākt iekšā pamestajā mājā. Ups! Piedodiet, es nesasveicinājos! Mani sauc Zoja. Jūs laikam interesē, par kādiem puišiem un kādu komandu es runāju. Es esmu grupas vadone. Mums ir grupa: Alfa Vienība. Tajā ir vēl 3 puiši: jaunākais Rihards, un divi vienāda vecuma zēni: Tobiass un Maikls. Mēs izsekojam dažādas pamestas vietas. Šoreiz mēs iegriezāmies vienā pamestā mājiņā. Zēni jau kā vienmēr baidas ieiet. Es eju pirmā iekšā. Mājā ir daudzas istabas un vēl otrs stāvs. Es ieeju pirmajā istabā un man aizmugurē seko Maikls un Tobiass, bet Rihards Vēl tikai stāv uz mazajām kāpnītēm. Viņa acīs ir lasāmas neizsakāmas bailes. Istabā, kurā mēs iegājām, stāvēja dīvāns, uz grīdas bija daudz stikla lausku...Tobiass ievaidējās paskatoties, kas ir aiz dīvāna. Mēs ar Maiklu arī ieskatījāmies. Maikls noģība no skata jau kārtējo reizi. Viņš visu laiku ģībst ieraugot līķi. Jā, tur bija kaķa līķis. Mēs ar Tobiasu piecēlām viņu uz dīvāna. Godīgi sakot viņš bija smags. Te, par brīnumu, Rihards pats iegāja mājā! Tas bija negaidīts pagrieziens! Jo parasti viņu Tobiass un Maikls vilka pamestajā vietā ar spēku. Tad mēs izdzirdējām čabināšanos otrajā stāvā...