Sorry par drukas kļūdām... :)
ENJOY (acis sāp ne?) :D
Spēcīgi sažņaudzu vēl arvien plaukstā esošo oniksa matadatu. Šī matadata bija mans lielākais dārgums, kuru biju paņēmusi līdz lecot lejā no tilta. Es to dabūju savā sestajā dzimšanas dienā, kad omīte to atdāvināja man.
„ Kāpēc šo sauc par ”Nemirušo dvēseļu pilsētu”?” gluži kā apburta vēros skaistajā saulrietā, kas burvīgi atstarojās bruģī. Tas lika bruģim izskatīties pēc tīra zelta... Nē. Bruģis bija no zelta. Bet kā? Pēkšņi es sajutos, kā tādā retro stila pilsētiņā, kas varētu būt bijusi Eldorādo.
„ Tādēļ, ka neviens no mums nav miris. Vismaz līdz galam,” viņš norūca un nogriezās pa kreisi.
„ Kā tu to domā? Vai tad šī nav eee... Pagaidi, kas īsti šī ir par vietu?” es lēnām ieslidināju matadatu savā copītē, kas pēc kritiena bija mazliet izspūrusi.
„ Mēs neesam nedz ellē, nedz debesīs. Šī ir vieta, kurā dvēseles nonāk, tad kad vai nu ir iespēja atgriezties, vai arī neesi pelnījis būt ne augšā, ne lejā,” vīrs norūca un atkal nogriezās kādā šķērsieliņā.
Tas mani biedēja, bet tā kā manas iespējas izbēgt bija niecīgas, nācās pārvarēt nodevīgās trīsas.
„Tātad šī ir sava veida spoku pilsētiņa, ja? Te dzīvo visi, kam nav izdarīts kāds pēdējais darbs?” es lēnām novilku pamanot divas mazas meitenītes paskrienot vīram garām un ātri viņu pasveicinot.
Vīrs gandrīz nemanāmi pielieca galvu tādejādi izrādot meitenītēm cieņu un pasmīnēja: „ Visi te nedzīvo... ja tā būtu, tad Agīra būt pārapdzīvota. Te dzīvo visi tie, kas gājuši bojā Rīgā. Meitenīt, tu galīgi nekā nejēdz!” viņš pagrūda kādas durvis.
Pēc pāris soļiem, vīrs iemeta mani senlaicīgajā dīvānā, un apsēdās man pretī un nopētīja mani, kā kaķis parasti nopēta peli.
„ Tev ir kas tāds, ko ļoti daudzi šejienieši gribētu, drostaliņ,” viņš noteica novilkdams melno uniformas jaku. Vīra baltais krekls viss bija purpursarkans.
„Kas?” vīra rīcība lika man justies iespiestai stūrī.
Vecais vīrs pamanījis, ka es blenžu uz kreklu atkal sāka smīnēt.: „ Mani nošāva miegā. To, ka esmu beigts es uzzināju tikai tad, kad tas sūda brālis nosprāga. Tiesa gan kritiens bija krietni izkropļojis viņa purnu, viņš no manis tik un tā dabūja pēc nopelniem. Neviena protēze viņam vairs nepalīdzēs. Par tevi runājot, tev ,meitenīt, pieder tāda lietiņa, ko mēs saucam par sirdi. Bet ne jau šāda tāda sirds... Pukstoša sirds” viņš noteica un izgāja no istabas.
***
Cerībā, ka varbūt situācija nav tik slikta kā tas šķita, Albertam bija radusies ideja. Viņš paķēris uzvalka jaku iznesās ārā un atgriezās pēc kāda laika ar diviem dīvainiem koka karkasiem, ar diviem dučiem dažāda izmēra ādas siksniņām.
"Nu uzvelc šos," Alberts pasniedza abus dīvainos koka un ādas siksniņu veidojumus.
" Paldies," klusām noteicu pētot karkasus. Tie bija no tumša koka un saites bija piekaltas pie koka ar jau nosūbējušām, smalkām sprādzēm, kas itkā draudīgo veidojumu padarīja tīri vizuāli baudāmāku un šķietami drošāku.
" Labi, es pagaidīšu blakus istabā, " Alberts noteica un pasmaidīja. Tas bija dīvains smaids. Patiešām dīvains.
* * *
„ Nu mēģini tagad, meitēn!” vecais vīrs nopūtās. Vēlreiz sasprindzināju rokas atspiežoties pret satrupējušās bufetes stūri. Kājas trīcēja tik nedabiski stipri, ka likās, ka es salauzīšu trauslos koka un ādas siksnu karkasus, kas bija piestiprināti pie manām kājām.
„Tu tiešām domā, ka tas mani turēs?” nobažījusies vēlreiz nopētīju smalkos koka ”kaulus” kas bija sajozti ar ādas siksniņām.
„Vajadzētu. Tas ir ciedrs. Dabūju to kuģu kapsētā, tu nemaz nevari iedomāties ko tur var atrast!"
Vīrs izņēma pusi cigāra no kastītes un aizdedza šķiltavas. Tās bija nosūbējušas gandrīz melnas, ar dīvainām ieskrāpētām zīmēm, bet tas vēl nebija nekas salīdzinājumā ar liesmu. Tā bija zaļa. Nevis tik indīgi zaļa, kādu mēdz rādīt filmās, bet maigi zaļa. Gluži kā pirmā zāle vai maijpuķīšu asni.
Lēnām pārnesu svaru uz savām kājām. Smalkās jostiņas iečīkstējās, ”kauli” nokrakšķēja.
Lēnām un pavisam mierīgi pakustināju vārgo, labo augšstilbu. Karkass atkal iečīkstējās, bet šoreiz jau griezīgāk, bīstamāk. Varbūt apstāties? Šoreiz mani nenoķers, ja konstrukcija sašķīdīs. Tas ko agrāk man izdarīt nesagādāja nekādas grūtības, tagad bija mans dižākais mērķis.
Paspert soli uz priekšu.
Tas bija vienīgais ko tagad vēlos. Spēt pārvietoties ”saviem” spēkiem.
Sasprindzināju augšstilbu vēlreiz un centos to lēnām pakustināt un priekšu. Apakšstilbs nejūtīgi un bezspēcīgi nokarājās. Pēda tikko pacēlās no zemes. Tas bija sasniegums!
„Mierīgi! Nesasteidz!” vīrs izpūta pelēku dūmu gredzenu. Cigārs kūpēja, bet mazāks nekļuva. Laikam šeit viss palika tāds, kāds bijis. Saulriets apstājies, kuģis grimstošs, mirušie tādi, kādi miruši, cigārs – neizsmēķēts.
Vai tā būs arī ar mani? Vai es palikšu kropla malā stāvētāja, kas pat nevar nostāvēt?
„ Tas ir atkarīgs tikai no tevis,” jūrnieks gluži kā lasīdams manas domas izpūta dūmus caur nāsīm, uz brīdi atgādinot dusmīgu pūķi un nodzēsa cigāru pret antīko rakstāmgaldu.
Vēlreiz dziļi ieelpoju un lēnām atlaidu roku no kumodes. Pakāpeniski pārliku svaru uz labo kāju.
Tas bija dīvaini. It kā es stāvētu uz dīvainām, nedrošām, nesaturīgām ķekatām. Saglabāt līdzsvaru bija gandrīz neiespējami, vismaz pagaidām. Lēnām sasprindzināju arī otru kāju. Pieraduma dēļ pārnesu uz tās svaru daudz par ātru.
„ Nesteidzies!” vīrs paspēja iesaukties, bet bija jau par vēlu. Es kritu. Tikai pēdējā mirklī, kad mana kreisā kāja saskārās ar grīdu, karkass iesprūda.
„ Pietiks! Sēdies!” viņš iesēdināja mani ratiņkrēslā, kam cauri bija izvijies dīvaini pazīstams , bet tik un tā svešs augs. Kas gan tas varēja būt? Botānika nekad nav bijusi mana stiprā puse, un jūtos gandarīta, ja atšķiru orhidejas ziedu no īrisa.
„ Kāpēc, šeit laiks ir apstājies?” es attaisīju siksniņas, ar kurām karkass bija piestiprināts pie manām kājām.
„Tādēļ, ka nevienam tas nav vajadzīgs. Neviens šeit nenoveco. Novecošana nozīmē pārmaiņas un kā tad būtu iespējams atgriezties Dzīvē, ja tava būtība jau būtu manījusies?” jūrnieks izrāva noņemto karkasu no manām rokām, it kā es būtu viņu kaut kā aizvainojusi. Vai es esmu kaut ko izdarījusi ne tā?
„ Piedod...” es klusām nomurmināju un centos pakustināt ratiņkrēsla riteņus.
„ Nav tava vaina, ēēē... kā tevi tur sauc..” viņš pazuda blakus istabā.
„ Edaniela. Mani sauc Edaniela,” es lēnām apbraucu riņķi apkārt istabai. Telpa bija vidēja lieluma, senlaicīgām tapetēm, pie sienām bija redzamas nepazīstamu cilvēku ģīmetnes, blakus tām bija redzami jau jaunāku laiku zīmējumi ar jūras ainavām un kuģiem. Apkārt gleznām, tādejādi liekot sienām izskatīties mežonīgākām, vijās savādi augi ar melniem ziediem, kas atgādināja ķiršu ziediņus.
„ Tās ir Sirdspuķītes. Tās šeit bija jau pirms zudušajām dvēselēm. Tās aug visur,” kāda klusa, bet samtaina balss pārtrauca manu bezmērķīgo lūrēšanu uz istabas iekārtojumu.
„ Sveiks...” jutu, kā man sāk svilt vaigi. Manā priekšā stāvēja kādu gadu vai divus vecāks puisis ar rudiem, īsiem un čirkainiem matiem.
Viņš bija galvas tiesu garāks nekā jūrnieks. Viņa seju, rotāja piemīlīgi vasarraibumi, bet neatvairāmās, pelēcīgās acis, kas spētu savaldzināt jebkuru meiteni, pauda dziļu vienaldzību.
„ Cik gan sen neesmu redzējis kādu nosarkstam... Tev galīgi nepiestāv,” viņš noņurdēja un apsēdās.
Viņa vārdi mani šokēja. Vai viņš bija dzirdējis par tādu jēdzienu, kā elementāra pieklājība? Dusmās jutu, kā vaigos kāpj karstums. Centos atrast piemērotus vārdus, bet bezcerīgi.
„ Atvaino, es tikai saku, kā ir. Es redzu, ka tev patīku, bet tā patikšana tev drīz pāries, redzot, kāds mēsls es mēdzu būt” viņš atkrita dīvānā un sāka pētīt seno, saskrāpēto rakstāmgaldu, uz kura atradās kaudze ar papīra lapām, spalvaskāts un tintnīca
„ Redzu, ka esat jau sapazinušies, Frīdrih,” vīrs ieslāja istabā ar kristāla karafi ar konjaka krāsas šķidrumu un trim glāzēm.
Puisis novērsa acis no rakstāmgalda un pievērsās jūrniekam: ” Gandrīz”. Frīdrihs atkal pievērsās man: „ Kā tevi sauc?”
„ Edaniela” es centos izspiest smaidu, līdz visbeidzot sajutos, kā pēdējā muļķe.
„ Būtu melots, ja es teiktu, ka man būtu prieks iepazīties, tāpēc aprobežošos ar to, ka mani, kā jau tu dzirdēji, sauc Frīdrihs. Es esmu Alberta brāļadēls.”
„ Jūs esat Alberts, vai ne?” es cerībā, ka neizklausos, kā pilnīga blondīne paslēpu seju plaukstās lai noslēptu košumu, kas bija iesities vaigos.
Jūrnieks atbildes vietā pastūma uz manu pusi glāzi.
„Dzer!” viņš mudināja pats ieraudams krietnu šļuku.
Kautrīgi satvēru glāzi, un neuzkrītoši pašķielēju uz Frīdriha pusi. Viņš bija pārvācies no dīvāna pie rakstāmgalda, un kaut ko enerģiski skricelēja uz papīra lapām. Vai viņš rakstīja dzeju? Kādu stāstu? Vai zīmēja? Ziņkārības ugunis svilināja manas jau tā nestrādājošās smadzenes un lika pēdējām pašcieņas paliekām pazust mana saprāta melnajā caurumā.
"Diez, kādēļ es biju pārliecināts, ka tu būsi pazīstama ar tādu jēdzienu, kā "privātums"?" puisis ar plaukstu noslēpa svaigi uzskricelēto , un vēltīja man vienkārši iznīcinoši vienaldzīgu skatienu.
Jutu, ka vaigos jau atkal kāpj sārtums." Piedod..."es klusiņām nobubināju, un sarāvos trīs reizes mazāka. Par spīti tam, ka viņš bija tik, bērnišķīgi izsakoties, nejauks, kaut kas viņā mani piesaistīja.
"Kaut gan, vai nav vienalga... Ja jau tev tik ļoti interesē..." viņš piecēlās no galda, savāca izmētātās lapas glītā kaudzītē un nolika manā priekšā.
"Izbaudi," viņš norūca un iekrita dīvānā, kurā Alberts bija nosēdinājis mani, kad ieradāmies.
"Apklusti, zeņķi! Tu neesi ne uz pusi tik vērtīgs, cik viņa" jūrnieka balss nodārdēja pa visu namiņu.
Par atbildi puisis tikai nicīgi nošņācās, un pievērsās skatam uz saulrietu ārā pa logu.
"Atvainojiet, Edaniēlas jaunkundz! Mans brāļadēls tika nogalināts vistrakākajā - pārejas vecumā. Pati zini, kādi pusaudži mēdz būt" Alberta aizdomīgi laipnā izturēšanās pret mani lika novērsties no abu konflikta, un pievērsties Frīdriha garadarbam.
Nodzeltējušās lapas čaukstēja kā konfekšu papīriņi. Katra lapa bija sagrafēta, gluži, kā nošu burtnīcā, un katru līnijkopu rotāja smalkas nošu virtenes. Interesanti, kā tas skanētu... Man nekad nebija bijusi absolūtā dzirde, vai desmitnieks mūzikā, nošu mācībā.
Frīdrihs bija mūziķis, un tas ko es turēju rokās bija...
"Tieši tā, muļķa skuķi! Tas bija mans mūža darbs, kam bija lemts dzīvot mūžīgi, " Frīdrihs nošņāca, piecēlās no dīvāna.
"Kur tu iesi?" Justamies tiešām, kā tāda muļķa skuķe, aizvizinājos līdz viņam.
"Prom" puisis pavisam lietišķi noteica un izgāja ārā pa durvīm.
Tajā mirklī kaut kas manā jau tā sakropļotajā sirdī salūza.
"Tas jau bija gaidāms... Kopš tā starpgadījuma ar Adelheidi, viņš nicina visas sieviešu dzimuma pārstāves." Alberts iztukšoja karafes saturu savā glāzē, un jau atkal pilno karafi ielika mazā, melnā ar kokgriezumiem rotātā bufetē.
Jutu, kā pakrūtē kaut kas atkal sažņaudzās. Nolāpītie hormoni! Lai nolādēta pubertāte!
