Ir pienākusi 2 daļa manam stāstam . Šajā daļā norisināsies kas fantastisks . Varbūt kādam nepatiks,kādam patiks... Bet jebkurā gadijumā es rakstīšu vēl.
Dont judge me im 12
[1]Daļa- http://www.spoki.lv/literatura/Mans-stasts-1/520883
2.Nodaļa.
-Džošs? Kur tu biji!
Es biju pārsteigta bet priecīga ieraudzīdama savu brāli. Mēs apskāvāmies.
-Kitij, es vēl nēsmu bijis pie vecākiem man tev kas jāizstāsta. Tu tam neticēsi...
-Nu mēģini, ko tad šoreiz esi sadarījis??- Es smiedamies teicu.
-Tas ir nopietni!’- Viņš izskatījās dusmīgs.
-Labi. Stāsti
-Tagad klausies, es vakarā gāju no koledžas uz savu dzīvokli.Tā bija gara diena tāpēc es gāju ātri . Gribēju nokļūt mājās cik ātri var. Kad es biju gandrīz jau klāt. Visas laternas ielas garumā izsprāga kā zobens pret zobenu un es tiku iekļauts melnā mākoni kā vārnas paspārnē.
-Hmm, varbūt tev tikai tā likās? Es biju pārsteigta.
-Nē, Kitij, man nelikās. Tad pēkšņi man priekšā parādījās tāda kā plaisa un divas rokas kas to rāva plašāku kamēr no tā kāds izkāpa. Nelikās, ka tas cilvēks būtu no 21. Gadsimta. Viņam mugurā bija ādas zābaki, ādas bikses, ķēžu bruņuveste. Tādas drēbes kādas bija Ēģiptes karavīriem. Un tad no viņa mutes iznāca skaņa. Tas bija Arābu valodā, bet es sapratu. Neprasi kāpēc, es pats nezinu! Viņš teica, lai es nāku viņam līdzi. Es to, protams, nevēlējos darīt un muku kā pele no lauvas. Bet kad es piegāju pie melnā kupola tas bija auksts kā akmens ziemas salā un man vairs negribējās nekur iet. Pēkšņi viņš pārvērtās. Izskatījās, ka tas viņam dara sāpes. Piepeši manā priekšā stāvēja milzīga vārna tā mani aiznesa prom pa melno plaisu un pirms es vel biju prom izskatījās kad kupols pazuda un lampas atkal iedegās it kā viss būtu tā kā iepriekš. Tālāk es vairs neko neatcerējos. Es pamodos gultā un ar acīm ciet domāju. Whū, tas bija tikai sapnis. Bet tad es atvēru acis un salecos. Manā priekšā stāvēja jauna sieviete. Es atrados telpā, kas likās, taisīta no smilšakmens.
-Sieviete ierunājas „Atpūties ceļojot no citas, pasaules prasa enerģiju.’’
Un viņa turpināja tīrīt istabu.
-Es elsojot jautāju - „Kur es atrodos?! Vai šis ir kāds realitātes šovs?’’
-Sieviete negribīgi atbildēja- „ Tu atrodies Al’arišā. Ēģiptē. Valdnieks Hamadi tūlīt būs klāt. Viņš tev visu izstāstīs. Un kas ir realitātes šovs?’’
Es piecēlos kājās. Sievietei bija taisnība es tiešām biju ļoti noguris. Es piegāju pie loga un pa to pavērās tāds skats, kādu tu pat iedomāties nevari. Es atrados apļveida cietoksni ar daudzām mājām un šaurām ielām. Aiz cietokšņa atradās oāze un vēlāk tukšs tuksnesis. Daži kamieļi bija piesieti staļļos. Pa otru istabas logu pavērās skats uz jūru un dokiem. Tā bija ostas pilsēta. Varēja redzēt spēcīgos jūrniekus strādājam vaiga sviedros, lai nopelnītu iztiku savai ģimenei. Es dzirdēju kāds devās augšā pa trepēm. Es laikam biju tornī. Kad durvis atvērās, ienāca acīmredzot valdnieks un blakus kā miesassargs tam stāvēja brūns minotaurs ar asiem uz āru vērstiem ragiem. Valdnieks bija īss ar turbānu un apzeltītu spieķi. Protams, viņam bija arī citas drēbes. Es iesmējos par savu asprātību. Es mazliet nobijos no minotaura un tā ragiem bet tomēr ierunājos
-,,Kas jūs esat, kur es atrodos un kāpēc es te atrodos! Es pieprasu atbildi. ‘’ Centos to pateikt cik rupji vien varēju bet laikam man nesanāca jo sultāns sāka smieties. Viņam bija smiekli kā mazai meitenītei.
-,,Mans dēls, tu atrodies Al’arišā Ēģiptes tuksnesī, es atvainojos par tavu smago ierašanos. Viņš paskatījās uz savu miesassargu un teica „Mans draugs saņēma pienācīgu sodu’’
,,Es tev vēlāk visu pastāstīšu bet tagad tev jāatpūšas. Es tiešām biju ļoti noguris tāpēc, iegūlos spilveniem apkrautajā gultā. Es momentā aizmigu. Gulēšana bija ļoti ērta. Es pamodos, piegāju pie loga un redzēju – saule ausa, tirgoņi pamazām izvietoja savus produktus uz letes, strādnieki jau bija klāt dokos. Es redzēju tālumā krokodilu dzeram no netālās oāzes. Es saģērbos drēbēs kas man tika noliktas uz gultas un devos lejā. Noejot lejā es redzēju cik skaista pils šī bija. Uz logiem bija skaisti ornamenti. Es atrados tādā kā pils pagalmā kas atradās tai pa vidu. Es devos tālāk uz gaiteni, kuru sargāja 2 kareivji. Par laimi šoreiz parasti. Kaut gan nevar zināt, es piegāju un ar žestiem apvaicājos uz kuru pusi ir sultāna apartamenti. Sargs norādīja uz gaiteni tālumā. Es devos uz turieni.Pa gaiteņa malām bija logi ar skaistām vitrāžām, attēlodami pagātnes dievus.Kitijai tas būtu paticis. Ienākdams istabā, es ieraudzīju sultānu ēdam eksotiskus augļus. Piegāju, pie viņa paklanījos un teicu- Vai jūs varat atbildēt uz maniem jautājumiem? Es maigi teicu
-Protams! Sultāns ar pilnu muti teica.
-Kāpēc es šeit atrodos? Kā es šeit nokļuvu? Kāpēc es saprotu un protu runāt arābiski?
-Tu atrodies šeit jo tev Džošs ir lemts kļūt par sultānu! Tā kā tavs tēvs! Tu šeit nokļuvi ar portāla palīdzību un tu saproti un proti runāt arābiski jo tas ir tavās asinīs.
-Ko?? Mans tēvs nekad nav bijis sultāns.Un man neviens radinieks nemāk runāt arābiski!!
-Ehh, Džošs laikam jau man tas tev jāpastāsta. Tu un tava māsa Kitija...Jūs dzīvojāt šeit pirms negadījuma...
-Kāda negadījuma?!
-Pilsētai uzbruka. Jūsu tēvs nomira un māti sagūstīja. Mums nācās jūs nogādāt uz drošāku vietu.
-...
Pēkšņi es pa logu ieraudzīju milzīgu sarkanu lodi. Tā izlidoja cauri stiklam. Bet stikls, tas nesaplīsa...Bumba vienkārši izgāja cauri.Tā ieskāva mani, un es atkal pazudu. Es pamodos savā istabā. Viņš beidz savu stāstīto.
-Bet tad jau tas bija tikai sapnis!- Kitija ar sausu muti teica.
-Nē, redzi.- Viņš parādīja rētas uz sāna
-Tas ir no milzīgās vārnas?- Viņa klusītēm nolamājās kas nebija viņai raksturīgi.
-Un es pamodos ar tām drēbēm!-
-Voa...- Tas bija viss ko Kitija spēja pateikt
-Rīt izrunāsim to, man tev ir vēl kas sakāms...
Turpinājums noteikti sekos :)
