Sorry par drukas kļūdam..
ENJOY!
Puisis ātri iemeta skatu mobilajā. Bez divdesmitām deviņi. Kaut kāda iemesla dēļ satiksme bija apturēta, un tiltam pāri bija jādodas kājām.
„Domā, viņa noleks?” meitene, kas mēģināja turēt viņam līdzi, tēlotā bezrūpībā iejautājās.
„ Kas? Tā trakā no ziņām?” viņš ieslidināja mobilo kabatā un pārvilka kapuci pāri galvai.
„ Tā pati!” meitene sajūsmā par puiša atbildi, kas bija garāka par 3 zilbēm. Protams, tā nebūtu Hela, ja neslēptu savas patiesās emocijas. Viņai patika daudz puišu, bet šis bija viņas favorīts.
„ Cik es sapratu visa tā padarīšana ar viņu jau beidzās kādas pāris stundas atpakaļ,” viņš vienaldzīgi norūca.
„Tiešām?” pašas muļķība lika Helēnai nosarkt.
Gājēju celiņa priekšā bija nolikta kāda aizmirsta barjera. Haosa, kuru izraisīja kāda pašnāvniece, rezultātā uz tilta bija saskrējušās vairākas mašīnas, bet citas atkal nevarēja izbraukt. Ko tik viens cilvēks nevar paveikt?
„ Malā!” kāds kliedza, un rupji pagrūda meiteni.
„ Viss kārtībā?” Viktors blenza uz Helēnu, kura rupji pagrūsta un paslīdējusi uz ledus, bija noklājusies uz asfalta un pateicoties baltajam, pūkainajam mētelim atgādināja leduslāča ādas paklāju.
„Viss ir labi!” viņa pasmaidīja, un centās piecelties kājās. Tiesa, baltie augstpapēžu zābaciņi viņai īpaši nepalīdzēja.
Viktors pamanīja kaut ko tumši violetu netālu no vietas, kur atradās Helēna. Ziņkārības dzīts viņš noliecās un to pacēla. Tas bija pats parastākais Samsung atveramais telefons. Laikam piederēja kādai meitenei.
„Es varētu to paturēt! Manējais touch jau sen ir sadauzīts, bet vecais labais pogainais būtu labs pagaidu risinājums” Helēna izrāva telefonu no Viktora rokām.
„Tu jau esi salauzusi vairāk nekā septiņus telefonus. Jau kopš septītās klases man paliek žēl visu telefonu, kas atrodas tavās rokās. Labāk vajag atrast īpašnieku. Kas zin, varbūt vēl naudu dabūsim” puisis izslidināja to no viņas pirkstiem un iemeta kabatā
Kaut kāda iemesla dēļ kabata likās daudz smagāka, bet viņš centās tam nepievērst uzmanību. Tas droši vien bija tādēļ ka telefons bija ledaini auksts.
* * *
„Uz redzīti!” Helēna pamāja Viktoram un pazuda aiz nākamās daudzdzīvokļu mājas.
„Čau!” puisis pamāja atpakaļ, un uzspieda dzīvokļa kodu. Durvis atvērās.
Vecās daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpa, kā padomju laika mantojums, bija tipiski jēli zaļā krāsā, un no koka margām pāri bija palikušas tikai skaidas, un deformēti metāla reliņi.
Viņš izvilka no kabatas atslēgas, un ar sarežģījumiem atlauza, tikpat vecās kā kāpņutelpa, pastkastītes durtiņas.
Tikai rēķini, reklāmas, mammas populārzinātniskais žurnāls un viena draudu vēstule no bankas, par elektrības atslēgšanu, maksājuma neveikšanas gadījumā. Citiem vārdiem tipisks pastkastītes saturs.
"Kas tur ir?” sievietes balss atskanēja no durvju otras puses.
„Es”
Durvis atvērās. Mamma savā dzeltenīgajā priekšautā, pazuda virtuves virzienā.
„Kā skolā gāja? Kur tu atkal biji pazudis? Ar draugiem biji izgājis?” mammas balsi daļēji izkropļoja eļļas sprakšķi no pannas, un tējkannas svilpšana.
„Kāpēc, banka sūta draudu vēstules? Mēs jau šomēnes nomaksājām parādu,” Viktors uzmeta jaku kumodei, un iekrita datorkrēslā.
„Tas nebija viss parāds, bet tikai daļa. Rīt tēvs aizies samaksāt” vārīto kartupeļu tvaiki atnāca līdz dzīvojamai istabai
Viņš ātri ierakstīja paroli, un ielogojās draugos. Pilnīgas garlaicības mākts viņš sāka lasīt runā sadaļu. Šoreiz tā bija pilna ar visādām muļķībām sakarā ar to garā vājo puskokalēcēju, kas bija nolekusi no Vanšu tilta.
Vai cilvēkiem tiešām vairāk nav ko darīt?
„Kam pieder tas telefons, tavas jakas kabatā?” puiša tēvs ierunājās, nometot samsungu uz datorgalda.
Viktors nevēlējās ielaisties garās pārrunās, tāpēc pateica pirmo, kas iešāvās prātā: „Hela aizdeva man savējo telefonu. Man beidzās kredīts. Aizmirsu atdot.”
„Kas ir Hela?” tēvs pagrieza klusāk televizoru, kurā komentētājs aizrautīgi atbalstīja ”Rīgas Dinamo”.
„Helēna ir Vikuča klasesbiedrene. Nu tā, kas viņam visu laiku apkārt maisās” mamma norūpējusies nolika bļodu ar salātiem un gaļas šķīvi uz galda.
„Visi, pie galda,” viņa nokomandēja.
„Paldies, es jau paēdu” Viktors nomurmināja un ieklikšķināja ”pazaudētās mantas” visiem tik pazīstamajā ”Mātes Googles” meklētājā.
Kāpēc cilvēki piemēslo internetu ar tik daudz mēsliem? Tikai pēc 15 minūšu ilgas lamāšanās, 20 minūšu ilgas meklēšanas un 30 minūšu ilgās datora ”uzkāršanās” puisis beidzot atrada pareizo saiti.
Tad dzīvoklī pazuda elektrība.
Tik pasakainus lamuvārdu plūdus (”tīrā” latviešu valodā) vēl neviens nebija dzirdējis.
Māte bija neizpratnē, bet tēvs klusēja.
Bet ko gan varēja teikt?
„Tagad mums nav arī elektrības” mamma beidzot sadūšojās kaut ko sacīt.
„ Es aiziešu pēc svecēm” Viktors iemeta telefonu kabatā, uzmeta mugurā jaku, paķēra naudu no sava maka, un pazuda ārā pa durvīm.
Vēsais vakara gaiss nepatīkami iesitās tikko sasilušajā sejā. Varbūt piekāst visu un doties prom? Te tāpat nekas interesants nenotiek. Skolā viņu sagaida tikai kārtējās garlaicīgās stundas, apnicīgā Helēna kas droši vien būs iespīlējusies džinsa šortiņos par spīti tam ka ārā ir mīnuss 17 grādu... Ja kāds prasītu, vai maz pasaulē ir sastopamas tik aprobežotas blondīnes kā anekdotēs, visticamāk, ka Viktors atbildētu ”jā”.
Zābaki sņarkstēja puisim brienot pa tikko sasnigušajām un nenotīrītajām kupenām. Piemīdītais sniegs sniedzās līdz pat potītēm un patīkami gurkstēja liecinot ka ir lipīgs. Tātad rīt viņš varēs atriebties Peipiņam kurš pēc stundām, kad Viktors devās uz treniņu, uzgāza spaini sniega. Tiesa gan, puisis nepalika parādā. Galu galā Peipiņš iet septītajā, tātad kaut kāda cieņa pret vecākajiem ir jāievieš. Rezultātā puisis mājās aizgāja ar uzsistu aci. Viktors gan nebija huligāns/kauslis/viegli aizskaramais, bet jokus gan necieta. Viņam nebija humora izjūtas. Vismaz tik daudz cik viņš vēlētos...
Ārā jau sāka krēslot un vējš tikai kļuva aizvien stiprāks. Vieglītēm pagrūdis durvis, kas atkal ieskandināja vēja zvaniņus viņš iegāja veikalā. Plaukti bija pilni ar dažnedažādākajiem čipsiem, grauzdiņiem, cepumiem, krekeriem uz brīdi liekot pusaudzim sajusties, kā mazam puikam, kurš grib gandrīz visus pieejamos kārumus. Pasmaidījis par muļķīgo sajūtu, viņš pagriezās un devās uz saimniecības preču nodaļu.
„Mammu! Vai mēs varam paņemt čipsus? Māsai ļoti garšo tie ar sieru! Lūdzu!” pavisam maza meitenīte ar divām smieklīgi rozā bantēm matos turēja rokās dzelteno ”Ādažu čipsu” paku.
Sieviete nervozi papurināja galvu: „Nē, Saulīt. Tagad nē, citreiz”
Viktors atcerējās, ka arī pats tā bija darījis, kad vēl māsa vēl nebija pārvākusies uz Ķengaragu. Bet tas bija sen. Bērnišķīgā vecākās māsas pielūgsme bija izgaisusi. Tagad viņa bija vienkāršs cilvēks, kas dzīvo vienā pilsētā ar viņu, un dažreiz atbrauc ciemos.
Puisis vienaldzīgi novērsās un pievērsās plauktam ar svecēm. Kādas pirkt? Garās vai ploškas? Vēl bija no Ziemassvētkiem palikušas adventes vainagā liekamās dažādu izmēru sveces. Viņš ātri iemeta skatu telefonā, ko izvilka no kabatas. Vēl taču ir arī jāatrod tā īpašnieks, kas ir gandrīz neiespējami. Negribējās nabaga nevainīgo telefonu atdot Helēnai, kas vai nu iztulkos šo ”cēlo žestu” pilnīgi savādāk, vai arī to salauzīs pirmajā dienā. Puisis vēlreiz pagrozīja telefonu pirkstos. Tam bija piekariņš ar dīvainu zaļu ērmu, kas bija atiezis zobus pārāk platā smīnā. Tam bija garas spicas ausis un uz galvas maza melna cepurīte hūtes formā. Pagriezis piekariņa otru pusi neko citu viņš neatrada. Tikai tādu pašu ērmu. Tam cilvēkam gan laikam ir bijusi patiešām dīvaina gaume.
Ieslidinājis telefonu atpakaļ kabatā un ielūkojies savā telefonā viņš nolamājās par to cik ātri skrien laiks un paķēra pāris garās sveces.
