Sorry par drukas kļūdam...
ENJOY
Mans stāstiņš - 1. nodaļa
”Salauzta sirds” – vārds ”salauztā” atbild uz jautājumu ” Kāda”, bet ”sirds” – ”Kas”.
Un tomēr tas nav un nekad nav bijis tikai vārdu salikums. Tā ir arī sajūta, ka kaut kas dziļi, dziļi krūtīs asiņo. Tā ir arī sajūta kāda rodas tad, kad kāds iespļauj tev dvēselē. Caur ziediem, runājot...
Mīlestība! Tās gļēvās jūtas, kas liek cilvēkiem darīt aplamas lietas. Tik aplamas, ka tās var pat tikt uzskatītas par drosmīgām.
”Salauzta sirds” nav tikai trulas sāpes vien. Vēlāk, kad laiks gluži kā sāls izdedzina, izveidojas rēta. Kas vēlāk kā kas tik gaišs un balts, nogulsnējās un veido ko līdzīgu mūsu dzīves kultūrslānim, ko vēlāk, kā tādi arheologi, atraksim un priecāsimies par to.
Pasaulē ir tādi cilvēki, kas uzvar, un tādi, kas zaudē. Es piederu pie otrās kategorijas. Protams, to var uztvert arī kā manu pusaudža zemā pašvērtējuma nopelnu, bet es par to stipri šaubos. Pārsvarā māku atšķirt hormonus no veselā saprāta. Parasti.
Tādejādi mēs nonākam līdz manam lēmumam.
Kājas trīcēja saltajā cīruļputenī un asās sniegpārsliņas triecās sejā ar tādu joni, ka redzēt gandrīz nebija iespējams. Varbūt mazdrusciņ, caur, šauri jo šauri samiegtām acīm.
„Kāp lejā!” no lejas skanēja neapmierināti saucieni.
Kāda visnotaļ nikni noskaņota vecmāmiņa uzkliedza „Nemuļķojies bērns!”
„Lūdzu nekavējoties kāpiet lejā, jaunkundz!” balss kas skanēja rupora bezkaislīgi noteica.
Kāpēc, vienmēr kad es ko daru, es saņemu tikai nosodījumu? Laikam man tāds liktenis – vienmēr būt grēkāzim.
Nopūtos, kāda gan es esmu gļēvule! Es pat nespēju izdarīt līdz galam to ko vēlējos vairāk par visu. Pirksti nežēlīgi sala caur darba cimdiem un zeķubiksēs tērptās kājas trīcēja vēl trakāk. Smagais mētelis kas plandījās vējā vēl jo vairāk traucēja kustēties augšup un uz priekšu. Biju tikusi labi, ja kādus 10 metrus augstu un jau biju nogurusi. Zināju, ja atpūtīšos, tālāk netikšu. Sals bija spēcīgāks par mani un es to atzinu.
Lejā bija sabraucis vesels bars ar reportieriem, kuri filmēja notiekošo.
Sniegpārsliņas kā mazi ledus asmenīši cirtās manā sejā, bet pat par spīti tam, man bija silti. Siltāk, nekā jebkad iepriekš. Laikam to citi sauc par ”otro elpu”. Pārliku abas rokas pa vienai uz priekšu.
Vējš kā nejauks bērns kas apvainojies uz kāda veiksmi jau atkal sāka saldēt manu no ažiotāžas uzsilušo ķermeni, tādejādi liekot aizdomāties par šī soļa nepieciešamību. Varbūt kāpt lejā? Varbūt es atkal pārāk jūtīgi visu uztveru? Ja tā tad man nekavējoties jākāpj lejā. Nevar likt ciest maniem mīļajiem. Vienmēr taču ir iespēja apmeklēt psihologu. Klasesbiedriem būs vēl lielāka iespēja ņirgāties, bet turpretī Ērikai nebūs jāpaliek bez māsas.
Bet atpakaļ ceļa vairs nav. Visticamāk, pat ja es nokāpšu man drīzāk izrakstīs psihiatru, vecāki izņems mani no skolas un sveicināta mājmācība!
Pat ja es kļūšu par Latvijas mēroga apsmieklu, es netaisos pievilt savējos!
Lai cik pazemojoši un lepnumu graujoši tas nebūtu sakodu zobus un sāku kāpties atpakaļ. Zem kājām un citur redzēju pret sevi pavērstus objektīvus un mobilos. Daži bija nenormāli nikni par sabojāto rītu un to, a būs jātaisnojas priekšniekiem, bet citi ar gluži vai bērnišķīgu interesi vēroja katru manu soli un to iemūžināja.
„Idioti” klusām nomurmināju, jo zināju, ka pats objektīvākais cilvēks šajā situācijā esmu es pati. Viņi nekad nesapratīs īstos iemeslus, kādēļ es uztaisīju šādu cirku. Varu saderēt, ka rīt, nē, jau šovakar ziņu portālos parādīšos, tikai kā svaigākais materiāls nevis kā cilvēks, kas izdarījis lielāko izvēli – būt vai nebūt. Un pārējie, pat tie, kuru dēļ biju aizdzīvojusies tik tālu, uztvers mani, kā ik vakara šova sastāvdaļu.
Pēkšņi es pazaudēju līdzsvaru, bet kad pamanīju ledus pleķi, kuru nebiju pamanījusi bija jau par vēlu. Ar rokām centos pieķerties pie vants, bet velti.
Aizvēru acis un sagatavojos sāpēm. Prātā uzausa sliņķa Sida pēdējais teikums, ko viņš teica pirms gandrīz nogāzās lejā no lavas krituma. Tas arī viss par meiteni Daniēlu. Laikam tāda bija mana karma – lai vai kas, bet šodien ir jālido.
* * *
„Mosties, drostaliņ!” kāda plauksta sastapa manu kreiso vaigu. Lēnām pavēru acis šaurās spraudziņās, gluži kā katru dienu pirms skolas. Spožums apžilbināja manas mitrās un pie tumsas pieradušās acis. Ātri tās aizvēru, lai tās nesāktu sāpēt.
„ Vai tu esi Dievs?” pēkšņi atcerējos tik sen lasīto no vecās, labās Bībeles. Dvēsele pēc nāves nonāk Debesīs vai Ellē.
„ Neesmu gan, meitēn. Tikko ieradies?” vīrs klusi ierunājās.
„ Kur? Šeit?” centos atkal atvērt acis. Šoreiz ar panākumiem. Ar šausmām pamanīju, ka manas baltās zeķubikses bija kļuvušas karmīnsarkanas.
Vēl lielākas šausmas man sagādāja fakts, ka es nejutu savas kājas.
„Tiešām tikko ieradusies,” vīrs nopūtās. „Agīrā. Nemirušo dvēseļu pilsētā.” Vīram mugurā bija melnas bikses, iespējams no kāda uzvalka, balts krekls, uz kura dižojās paliels sarkans pleķis, un galvā smieklīga jūrnieku cepurīte.
Ar pretīgumu pamanīju, ka viņam trūkst mazā pirkstiņa.
„ Pagaidi, kur?!” pat mans prāts vēl nevarēja sagremot vecā jūrnieka vārdus.
„ Nāc, ceļa vidus nav tā labākā vieta kur runāt par tādām lietām! Varbūt kāds jēgu pārdzēris kungs laidīsies auļos pa ceļu, vai kāds negadījuma izkropļots jaunietis netrieksies pāri ceļam savā jauniegūtajā Lamborgini. Dzīve paiet, bet ieradumi paliek. Dzērājs paliek dzērājs un stulbenis paliek stulbenis!” jūrnieks nospļāvās, un pietrausās kājās.
Sasprindzināju visus savus spēkus un mēģināju piecelties, bet velti. Kājas bija paralizētas.
„Jupis tevi rāvis, tu, takš pat pakustēt nevari! Ko man tagad darīt? Staipīt tevi?” jūrnieks nomurmināja, un paņēma rokās.
Lai tur vai kas, bet pat viņa laipnība, nepadarīja viņu mazāk bīstamu manās acīs.
Jebkurā brīdī es būtu bēgusi, bet kā lai to izdara, ja kāju tev nav?
Tas ir tāpat, kā cerēt, ka putns ar salauztiem spārniem spēs izdzīvot sniegputenī.
